Pirms pāris gadiem pēc holdinga Man-Tess pārdošanas, apsvēru investīciju iespējas. Izmēģinājis Austrāliju, tomēr atgriezos dzimtajā Rīgā, kur joprojām nebija beigušies tiesvedības darbi ar Ventpils galvu Aivaru Lembergu. Lai ari lietā biju atzīts par cietušo un manas intereses tiesā aizstāvēja juriste Ineta Malahovska, šobrīd man nekādu prasījumu pret A. Lembergu vairs nav un I. Malahovskai jāatsauc pārstāvības pilnvara.
Zinot, ka apsveru jaunas investīciju iespējas, I. Malahovska iepazīstināja mani ar savu draudzeni, jūrmalnieci lzi Valgeri, kura meklēja pircēju trim zemes gabaliem, no kuriem divi atradās Jūrmalā un viens Rīgā – Lomonosova iela 5. Pēdējais īpašums joprojām pieder pašai I. Valgerei un sagādā viņai ne mazums galvas sāpju – tā ir septiņstāvīga ēka, kas ir avārijās stāvoklī un kuru katru brīdi draud sabrukt garāmgājējiem uz galvas. No šī īpašuma atteicos uzreiz. Taču interesants piedāvājums bija īpašums Ikšķiles ielā 1, kur šobrīd esmu uzbūvējis viesnīcu Alvīne, kā arī I. Valgerei kaimiņos esošais zemes gabals Turaidas ielā 15/17, kurš sastāvēja no trim atsevišķiem īpašumiem kopumā 1,3 ha platībā. Zemesgabals bija nosēts ar sešām pamestām mājām, graustiem ar izsistiem logiem, izlauztām durvīm un aprakstītām sienām. Lai sakoptu un apbūvētu teritoriju, tajā jāiegulda aptuveni 20 miljonus eiro. Kad uzņēmējs izņēma šos līdzekļus no Sidnejas bankām un apņēmās tos ieguldīt Jūrmalas sirds sakopšanā, pilsētas dome to uzskatīja par lielu veiksmi. Graustu kvartāls neapsaimniekots un nevienam nevajadzīgs bojāja ainavu pašā Jūrmalas centrā jau 25 gadus. Arī I. Valgere atzina, ka no šāda projekta viņa būtu tikai ieguvēja, jo pamestais, nekoptais īpašums kaimiņos mazināja viņas pašas īpašuma vērtību par procentiem 20, iespējams, pat 30.
Īpašumu iegādes process nebija viekāršs tā iemesla dēļ, ka visi trīs piederēja Privatizācijas aģentūrai un četriem šo gabalu nomniekiem bija pirmpirkuma tiesības. Lai es varētu privatizēt un apvienot šos īpašumus, bija jāiziet zināms sarunu un juridisks process, ko par zināmu samaksu uzņēmās veikt pati I. Valgere. Kamēr tika kārtotas formalitātes, arhitekti zīmēja projektu kvartāla labiekārtošanai un apbūvei. 60 tūkstošus eiro I. Valgere saņēma par veiktajiem pakalpojumiem uzreiz pēc tam, kad bija parakstījusi apbūves skiču projektu šī gada jūnijā. Apmēram tai pašā laikā tika noslēgts līgums ar būvfirmu par to, ka projekts ekspluatācijā tiks nodots 18 mēnešu laikā. Būvnieks darbus uzsāka uzreiz pēc būvatļaujas saņemšanas šā gada 8. jūlijā.
Pirms tam ar I. Valgeri mums bija lieliskas attiecības, viņa palīdzēja man iegādāties divus perspektīvus īpašumus, mēs kopā apmeklējām virkni koncertu, kopā ar manu meitu viņa brauca ceļojumos. Mani darījumu partneri vairākkārt brīdināja, lai neielaižos attiecībās ar šo sievieti, jo viņas lietišķā reputācija ir ļoti apšaubāma un viņai ir arī virkne parādu, kurus viņa nespēj nokārtot. Brīdināja, ka viņa varētu izmantot mani, lai nosegtu vismaz daļu no tiem. Neticēju, jo tai brīdī sadarbība ar I. Valgeri bija laba, produktīva. Taču augustā situācija strauji mainījās.
Augusta beigās I. Valgere aicināja mani uz tikšanos, kuras laikā izteica pretenzijas pret uzsāktajiem būvdarbiem – tie radot troksni un virkni citu neērtību. Viņa pati šajā ēkā gan nedzīvo jau vairākus gadus un to izīrē. Viņa uzstāja, lai nopērku šo viņas īpašumu par 2,2 miljoniem eiro, citādāk viņa izmantošot visus sev pieejamos līdzekļus, lai kavētu un traucētu būvdarbus. Viņas māju pirkt atteicos, un burtiski nedēļas laikā viņa uzrakstīju pirmo sūdzību, kurai pēc tam sekoja nākamā. Kompetentās iestādes izvērtēja saņemtos iesniegumus un atzina sūdzības par nepamatotām. Tagad viņai atlikusi vien iespēja vērsties Administratīvajā tiesā. Saistībā ar šo projektu iesniegums esot saņemts arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB), taču šīs iestādes kompetencē neietilpst kaimiņu strīdu izskatīšana.
Tikai vēlāk painteresējos un noskaidroju, ka manai jaunajai kaimiņienei bija:
1. Nekustamā īpašuma nodokļa parādi pilsētai domei;
2. Rīgā, Vaļņu ielā, uz mātes vārda viņa nomā veikalu telpas, par kurām nav norēķinājusies jau vairākus mēnešus;
3. Vairākus gadus viņai ilgusi tiesvedība par vairāk kā 300 tūkstošu latu parādu ar ekspremjeru Guntaru Krastu, kurš piedziņu vērsis uz viņas īpašumu Turaidas ielā 13. Zemesgrāmatas dati liecina, ka viņš nav vienīgais, kurš parāda piedziņu vērš pret minēto īpašumu;
4. Arī Antoņinai Selenkovai viņa ir parādā 47000 latu;
5. Uzsākot ēkas Rīgā, Lomonosova ielā 5, nojaukšanas darbus, viņa palika parādā būvniekiem, kuri neapmaksāto rēķinu dēļ pārtrauca nojaukšanas darbus, atstājot ēku vēl bīstamākā stāvoklī nekā tā bija pirms tam. I. Valgere jau divreiz maksājusi sodu par nama neuzturēšanu, un es gaidu, kad Rīgas dome pārņems šo graustu savā īpašumā un nojauks to par saviem līdzekļiem, pēc tam tos piedzenot no bijušās īpašnieces;
6. Savukārt īpašums, ko viņa man piedāvā iegādāties par 2,2 miljoniem eiro, ir ieķīlāts Sampo bankā par 240 tūkstošiem latu. Šobrīd apsveru iespēju piedāvāt bankai, lai tā man cedē šo parādu. Ņemot vērā to, ka ēka ir arhitektūras piemineklis un to nojaukt nevarēs, es tur varētu iekārtot privāto bērnu dārzu vai kādu citu izglītojošu iestādi bērniem, kas jūrmalniekiem būtu aktuāli.
Taču šis juridiskais terors neaprobežojas ar 2,2 miljoniem eiro, ko I. Valgere vēlas par savu īpašumu. Citā būvlaukuma pusē ir uzsliets astoņstāvīgs monstrs, ko saucu par "stikla zārku". To 2006. gadā, no Parex bankas aizņemoties 25 miljonus eiro, uzsākusi būvēt bēdīgi slavenā uzņēmēja Larisa Sviridova. Taču šī projekta dēļ viņai tika uzsākts maksātnespējas process – ēkas būvniecībā tika ieguldīti krietni mazāki līdzekļi, ir izmantoti nekvalitatīvi materiāli un uz tiem pašiem ir taupīts, kā rezultātā ēka neatbilst nedz drošības, nedz tehniskajiem standartiem. Tā nevar tikt nodota ekspluatācijā, tādēļ tajā nevar pārdot dzīvokļus. Nams vairākus gadus stāv tukšs, tā sienās redzamas pamatīgas plaisas, pagrabs neiztur slodzi un māja sēžas. Arī ar šī neveiksmīgā projekta īpašnieci L. Sviridovu vasarā mani iepazīstināja I. Malahovska. Tikšanās laikā man tika piedāvāts nopirkt šo stikla monstru par 15 miljoniem eiro, taču man tāds piedāvājums nav aktuāls.
Ņemot vērā ēkas tehnisko stāvokli, Jūrmalas aizsardzības biedrība jau vērsusies kompetentās iestādēs ar lūgumu nojaukt bīstamo ēku. Ja to nojauks, nopietni apsvēršu iespēju iegādāties šo piegulošo zemes gabalu, taču bez "stikla zārka". Tagad neveiksmīgā būvprojekta maksātnespējas administratore Ilze Krasta arī ir pievienojusies I. Valgeres sūdzībām, lai arī nedz es pats, nedz būvdarbu veicēji nav no viņas saņēmuši nekādas pretenzijas.
Alla Borisovna
Kaimiņš