Acīmredzami pie vainas nav tikai par marginālu personu uzskatītais skandalozais krievu «vēsturnieks» Aleksandrs Djakovs, jo patiesais šādas izstādes pasūtītājs ir meklējams tur, kur nosaka, kādā virzienā kaimiņvalsts vēsturniekiem vajadzētu darboties. Šī iemesla dēļ nav iespējams piekrist politologa Kārļa Daukšta teiktajam, ka Latvijas Ārlietu ministrijai neesot vajadzējis steigties ar izstādes nosodījumu. Gluži pretēji - ĀM pienākumos ietilpst reaģēšana vissteidzamākajā kārtā, ja pret Latvijas valsti tiek izvērsta klaji naidīga darbība, un tikai šādi iespējams raksturot minēto «izstādi». ĀM savā asajā nosodījumā norādījusi, ka šāda rīcība kalpojot to spēku interesēs, kuru mērķis ir traucēt Latvijas un Krievijas attiecību normalizācijai. Tātad jādomā, ka patiesībā pašā augstākajā Krievijas valdības līmenī neviens to nevēlas. Piedāvātā paklusēšanas taktika neder arī tāpēc, ka to var uztvert arī pilnīgi pretēji. Piemēram, iedomāties, ka arī Latvijā sākuši uzskatīt par normālu un attaisnojamu vēsturisku notikumu mūsu valsts okupāciju, kas norisinājās tiešā noziedzīgā Ribentropa-Molotova pakta ietekmē. Tad jau tālāk tikai vēl viens solis un atzīt brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Sevi ir jāmāk aizstāvēt, iespējams, vajag pieņemt domu, ka to nāksies darīt ilgi. Vismaz tikmēr, kamēr Krievijas varu neiegūs demokrātiski noskaņoti cilvēki. Tādu personu rokās, kas neuzvedīsies kā mežonīgs zvērs, no kura uzmanās un baidās ne tikai prāva daļa kaimiņu, bet arī vairākums pašu valsts iedzīvotāju. Lai gan pastāv viedoklis, ka pat demokrātiska Krievija vēl negarantē labu attiecību izveidošanos ar savām bijušajām nomalēm, jādomā, pozitīvu pārmaiņu gadījumā uz labām attiecībām būtu vairāk cerību. Pašreizējais čekistu oligarhu režīms to nepieļauj, un tam pats krāšņākais piemērs ir piecu dienu karš pret Gruziju 2008. gadā.
Bet kas attiecas uz pašu izstādi, tad tajā apskatāmi daudzi interesanti «jaunatklājumi». Lūk, Krievijas TV kanāls TV Centrs savā raidījumā pavēstījis, ka «nesen klajā nākušie dokumenti liecina, ka okupācijas laikā Latvijā notikušas īstas krievu un baltkrievu bērnu medības». Turklāt «vēsturnieks» Djakovs piebilst, ka «ļoti bieži operācijās piedalījās nevis vācieši, bet gan latviešu kolaboracionisti». Ko lieku piebilst - tuvojas referendums un 16. marts, melīgā izstāde patiesi sarīkota laikā.