Nešaubos, ka tas ir tikai kāda ministrijas darbinieka nejauši paslīdējušas rokas rezultāts un neviens ar to nav domājis holokausta noliegumu. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka gan Latvijā, gan arī Eiropā kopumā krīzes iespaidā etniskajām un reliģiskajām minoritātēm klājas arvien grūtāk. Pastāv pat uzskats, ka var vilkt paralēles starp šodienas situāciju un 30-iem gadiem, kad – arī ekonomiskas krīzes iespaidā – pieauga atbalsts nacionālismam, pieņēmās spēkā naids pret cittautībniekiem un cilvēki novērsās no demokrātijas. Mēs zinām, pie kā tas noveda. Un pēc Otrā pasaules kara starptautiskā sabiedrība vienojās, ka tādu traģēdiju kā holokausts vairs nekad nedrīkst pieļaut.
Kā šodienas Eiropas kontekstā šajā ziņā izskatās Latvija? No vienas puses mēs vienkārši pievienojamies pieaugošajām (vairāk vai mazāk radikāla) nacionālisma tendencēm Eiropā. Arī mēs esam parlamentā ievēlējuši Nacionālās apvienības (NA) pārstāvjus, kurus var raksturot kā nacionālradikāļus. Līdzīgi ir noticis arī, piemēram, Grieķijā un Ungārijā. Un jā, pat mūsu ziemeļu kaimiņi zviedri ir tikuši pie šādu spēku pārstāvniecības parlamentā. Tāpēc nereti tiek argumentēts, ka viss taču ir kārtībā, ka NA pietuvošanās varas grožiem ir normāla, jo tā notiek arī citur Eiropā.
Un tomēr savā ziņā mēs atšķiramies un pat izceļamies. Zviedrijā izdota antirasistu žurnāla ”Expo” decembra numurā ir publicēts Lundā dzīvojoša latviešu vēsturnieka Metjū Kota raksts par dažādiem ekstrēmistiem Latvijā. Tajā Kots konstatē, ka politiķiem ar antidemokrātiskām idejām jau ilgāku ir bijusi ietekme Latvijas iekšpolitikā. Taču īpaši šī ietekme ir pieaugusi pēdējā gada laikā. Kopš pagājušā gada rudens NA ir pieslējusies valdības koalīcijai, un līdz ar to Latvija ir kļuvusi par ”vienīgo valsti Eiropas Savienībā, kur ekstrēmistu partija ir valdības sastāvā”.
Protams, NA nav vienīgie antidemokrātiskie spēki – Kots norāda arī uz Lindermanu un Osipovu, kuriem ir izdevies ”parādīt sevi kā leģitīmus vadoņus politiskajā cīņā par krievvalodīgo tiesībām valstī”. Tāpat arī Latvijā ir gan politiķi, gan organizācijas, kas diezgan veiksmīgi ietekmē sabiedrisko domu ar saviem stāstiem par ”homoseksuālo propagandu”.
Taču, kā norāda Kots, patiešām vardarbīgos un noziedzīgos ekstrēmistus mūsu valstī pietiekami labi uzrauga tiesībsargājošās instances. Problēma ir jāmeklē pavisam citur. Viņaprāt ”daudz lielākas raizes sagādā tās grupas, kuras ietekmē politisko sistēmu no iekšpuses kā sabiedrībā pieņemti spēlētāji”. Un te nu runa ir tieši par NA. Viņu rindās ir gan Jānis Iesalnieks, kurš Breivīka teroruzbrukumā vainoja multikulturālismu, gan arī Imants Parādnieks, kurš ar ieročiem viesojās bērnudārzā.
Ekstrēmisma pētnieki Eiropā norāda, ka nav lielas jēgas meklēt motivāciju un izskaidrojumu cilvēku un dažādu grupu ksenofobijai. Pārsvarā gadījumu neviens sevi atklāti nepozicionē kā rasistu, nacionālekstrēmistu vai homofobu. Uzmanību ir jāpievērš ksenofobijas sekām – tam, ko mēs reāli varam konstatēt sabiedrībā.
Pašlaik ir skaidri redzams, kā NA šūpo valdības koalīcijas laivu, mēģinot iegūt lielāku politisko ietekmi. Nav izslēgts, ka neveiksmes gadījumā šī partija var mēģināt mobilizēt sabiedrisko domu ar ekstrēmākām idejām un priekšlikumiem nekā līdz šim. Vai Valdis Dombrovskis un pārējie gaidīs, līdz pienāks šis brīdis? Varbūt tiešām ir pienācis brīdis apsvērt mazākuma valdību, kurā nav vietas tādiem oportūnistiem kā NA. Atceroties iepriekšējā tieslietu ministra Gaida Bērziņa (NA) atkāpšanās iemeslu (masu mediji toreiz nekautrējās lietot frāzi ”ebreju jautājums”), gribot negribot jāsecina, ka raksta sākumā minētais virsraksts jau pārskatāmā nākotnē varētu arī nebūt nejauša kļūda. Tāpēc ir svarīgi ne tikai mehāniski atkārtot tādas frāzes kā ”nekad vairs!” holokausta piemiņas pasākumos. Šo vārdu būtība ir jāiedzīvina politikas ikdienā. Tie ir jāpiepilda ar praktisku jēgu – tā, lai šodienas Latvijā holokausts vai tā ekvivalents tā arī paliktu ”nepiedzīvota traģēdija”. NA atrašanās valdībā šo uzdevumu ar katru dienu padara arvien grūtāku.
švauts
raw