Sapnis par kaut ko lielu un baltu, kas atrisinās visas mūsu problēmas. Vienā reizē un uz ilgiem laikiem. Bet dzīve ir tāda draņķīga lieta, kur sapņiem ir azartiska tieksme nepiepildīties.
Pirmkārt, ja runājam par pašu bieži piesaukto leģendāro Nokia. Realitātē tas sen vairs nav diez kāds veiksmes stāsts, un tā pēdējo laiku vēsture parāda, ka neviens risinājums un projekts, lai cik tas veiksmīgs sākumā bijis, nav pats par sevi nekļūdīgs perpetuum mobile uz visiem laikiem. Ja pie tā nemitīgi un no jauna neiespringst. Pat tādā valstī kā Somija, kuru - blakus Igaunijai - esam sākuši pēdējā laikā visos jautājumos apbrīnot un kurā Nokia savlaicīga modernizācija tika bezcerīgi nogulēta.
Un kur nu vēl Latvijā! Mēs varam lepoties ar to, ka mums ir Ginesa grāmatas cienīgs rekords - spēja sapurgāt it kā sākotnēji labi iecerētus projektus. Varam uzskaitīt dažus spilgtākos piemērus no mūsu skumjās bilances. Vesela rēgu pilsēta var sanākt. Caurkritušais vagonu būves projekts; dārgākais tilts Eiropā; vairs pat ne smieklīgie murgi ar fotoradariem; dīkā stāvošā bioetanola rūpnīca; kaut kādā imaginārā plaknē klejojošais sašķidrinātās gāzes terminālis; nedienas ar vēja tuneli; zemu noplanējušais airBaltic; tagad, liekas, arī kaut kādas ķibeles ar lidostas rekonstrukcijas plāniem… (Un šobrīd tā vien gribas iesaukties - arī Rīgas Dinamo, kaut tas it kā nav pa tēmu.) Protams, katrs no šiem stāstiem ir citāds, katrā var vainot citus un dažādus - gan apstākļus, gan cilvēkus, gan pat citas valstis (sašķidrinātās gāzes termināļa gadījumā «vainīga» ir Lietuva un Igaunija). Bet visiem šiem projektiem ir kopīgas divas lietas. Pirmkārt, to nevarīgais bēdīgums, liela sākuma švunka un pēc tam - tāda izčākstēšana, ko, protams, pavada vesela gūzma attaisnojumu un radošu izskaidrojumu. Un, otrkārt, tas, ka visi šie «prožekti» lielākā vai mazākā mērā ir bijuši saistīti ar valsti, atsevišķos gadījumos - ar pašvaldību. Tie visi ir pagalam neveiksmīgas valsts un biznesa partnerības mēģinājuma piemēri.
Kas ir problēma? Kāpēc mūsu valstij tik bieži pagalam neveicas ar biznesa projektiem? Ir visādi skaidrojumi. Viens no tiem ir, ka tas latviešiem vispār esot raksturīgi: tiem politiķiem, kas kaut ko sajēdz no uzņēmējdarbības un biznesa un ir aktīvi paši tajā darbojušies, bieži sākot jukt sava un valsts kabata. Savukārt tie «godīgie» neko nesaprotot no biznesa (ja nu vien no grāmatvediskas taupības). Un tad sākas sholastiskie strīdi par to, kas ir labāk - lai valda «zaglīgi» uzņēmēji vai godīgi «botāniķi». Nu nezinu, vai šādas alternatīvas piesaukšana visu izskaidro. Tas ir tāpat kā jautāt - vai gribi būt bagāts un slims vai nabags un vesels. Kāpēc nevarētu būt bagāts un vesels? Nevar?
Lai nu kā, bet pie mums Latvijā nu nekādi tāds īsts valsts kapitālisms nesanāk. Jo pamatā mūsu valsts nevis kalpo kapitālismam (kā tas, pēc klasiķu domām, pienākas valsts kapitālismam), bet gan jaucas kapitālismam pa kājām. Visdažādākos veidos - gan paši ar savu birokrātiju, gan ar pārlieku iztapību Briseles birokrātijai. Un arī gļēvumu. Gļēvumu pieņemt lēmumus un aizstāvēt intereses. Vai ar «aiziešanu atvaļinājumā», kad lēmums ir jāpieņem. Un, protams, vēl arī ar kaut kādām atklāti nenosauktām un mistiskām (dažreiz - ļoti konkrētām) politiskām interesēm tā vai cita biznesa projekta sakarā.
Protams, ir jau arī veiksmes stāsti Latvijā. Piemēram, Skauģis ar savu maizi, Stenders, kas patlaban jau pārdod savas ziepes arī Ķīnā, Berga SAF Tehnika ar saviem raidītājiem… Bet tas pats Normunds Bergs, kad intervijā Dienai viņam jautāju, kādu atbalstu no valdības viņš cerētu, atbildēja: lai mazāk maisās pa kājām. Tā, lūk. Lakoniski un skarbi. Un, pazīstot Bergu, arī vienkārši - racionāli.
Ko darīt? Raudāt un vaidēt par to, kas nesanāk? Strostēt politiķus un nepārtraukti uz viņiem cerēt, lai tikpat spītīgā nepārtrauktībā otrā dienā viltos? Bet varbūt mums jāatgriežas pie savām saknēm. Kā nekā latvieši vienmēr ir bijusi tāda viensētnieku tauta. Un jāpārstāj sapņot par kaut kādiem lieliem nacionāliem projektiem, par visas Latvijas kopējuNokia - tāpat tur kaut kā nekas labs nesanāk. Bet katram pašam jāmeklē un jāveido sava. Tā poētiski izsakoties, katram Latvijas Mušiņam jākļūst pašam par savas Nokia kalēju. Un ne jau tur kaut kādi kosmiski projekti jādomā, bet tādi, ko pats savā «viensētā» var sačubināt. Bez liekas atskatīšanās un cerībām uz valdību.
Kāds sašutis jautās - bet kam tad mums vispār mūsu pašu valdība! Te nu nevajadzētu lieki satraukties. Cik tad nu ilgi vairs…