Fragments no intervijas:
Jūs kļuvāt par Bundestāga deputātu 1994. gadā, kad jau bija «jaunā» pasaules kārtība - Varšavas bloks sabrucis, Vācija apvienota?
Jā. Mans vēlēšanu apgabals bija Minstere, tātad no Vācijas rietumu daļas. Es domāju, daudziem latviešiem Minsteres vārds ir pazīstams Latviešu ģimnāzijas dēļ, kas šeit ilgi darbojās laikos, kad Latvija bija okupēta. Atceros 1991. gada dienas, kad arī es pats personiski biju Minsteres Latviešu ģimnāzijā un mēs kopā ar aizturētu elpu skatījāmies televīzijas raidījumus par notikumiem Latvijā un kopā pārdzīvojām, ar ko tas viss beigsies.
Tagad - 20 gadu vēlāk - Latvija var būt ļoti lepna par to, kas ir sasniegts. Es atceros savus pirmos gadus parlamentā, kad mums bija daudzas delegācijas no Latvijas ar jautājumiem, kad mēs kļūsim par NATO un Eiropas Savienības dalībvalsti. Tagad tas viss ir sasniegts, tas patiešām ir liels veiksmes stāsts
Kā komentēsiet Eiropas Komisijas prezidenta neseno uzrunu Eiropas Parlamentam un viņa vīziju par Eiropu kā nacionālo valstu federāciju? Vai tā bija negaidīta?
Ja jūs runājat par federālu valsti, par federāciju, jums jāņem vērā, ka ir ļoti dažādas izpratnes, ko tas īsti nozīmē. Lielbritānijā, piemēram, tas nozīmē Eiropas supervalsti, vācieši varētu būt nedaudz mērenāki, jo mēs jau esam federatīva valsts, citiem vēl citādi uzskati. Bet šo ļoti dažādo priekšstatu dēļ, manuprāt, mums būtu jāmēģina izvairīties no šāda veida diskusijām, jo nav tik nepieciešams diskutēt par to, ko sauc par Eiropas finalitie. Kas zina, kā Eiropa izskatīsies piecdesmit vai simt gadu laikā? Līgumos ir gudri formulējumi - mēs gribam kļūt aizvien ciešāka savienība. Un tas parāda virzienu, tas it kā saka - openended. Tas dod mums iespēju pamazām kļūt tuvākiem tajos jautājumos, kuros tas ir iespējams, soli pa solim.
Acīmredzot jūs vizītes laikā mūsu Ārlietu ministrijā apspriedīsiet arī Vācijas ārlietu ministra Gvīdo Vestervelles izveidotās neformālās Eiropas nākotnes grupas priekšlikumus. Vai šīs grupas priekšlikumi ir saskaņā ar EK prezidenta iniciatīvām un vīzijām?
Dažādās grupās var būt ļoti dažādi priekšstati par to, kā Eiropa izskatīsies, piemēram, 2071. gadā. Es to nezinu, bet, ja man jāsaka godīgi, man tas pārāk arī nerūp.
Kāpēc jums tas nerūp?
Tāpēc, ka tās ir tādas spekulācijas. Beigu beigās - Eiropas Savienība 2071. gadā? Es jau tad būšu miris. Tāpat kā droši vien arī Barrozu.
Droši vien arī es būšu miris...
Protams, ir jālūkojas nākotnē un jāstāsta cilvēkiem, kādā virzienā mēs ejam, bet mēs jau tā īsti nezinām, kas ir aiz nākamā pagrieziena, aiz nākamajām durvīm.
Bet kur tad jēga tādām Eiropas nākotnes grupām?
Savā ziņā tas ir tāds nopietns signāls, ka mums tomēr ir svarīgi palikt kopā un vēl vairāk tuvināties.
Cik es saprotu, jūs esat tāds nedaudz skeptisks pret to, ko jūsu ārlietu ministra izveidotā nākotnes grupa dara?
Jā, jo, pēc manām domām, no kā ir jāizvairās - mums bija ilgs periods, kad bijām fokusējušies uz Eiropas konstitūciju un pēc tam uz Lisabonas līgumu. No ārpuses Eiropa tika uztverta par tādu ar savām iekšējām problēmām nodarbinātu kontinentu, kas ne sevišķi uzrunā ārējās pasaules izaicinājumus. Pēdējos gados mēs ņemamies ar eirovalstu parādu krīzēm un atkal skatāmies pamatā iekšpusē. Un tagad veltīsim lielu laiku, lai filozofētu, kāda Eiropa izskatīsies tālā nākotnē? Mēs atkal sāksim intensīvi aplūkot paši sevi, centrēsimies paši uz sevi.
Es kā ārlietnieks labāk fokusētos uz Ziemeļāfriku, arābu pasauli, jo te stingra Eiropas loma ir vajadzīga. Lai tam atbilstu, ir jāspēj uzrunāt globālos izaicinājumus. Jau šodien. Nevis filozofēt par to, kā Eiropa institucionāli izskatīsies pēc 50 gadiem.
Tomēr vēl viens jautājums par Eiropas «iekšām». Ilgu laiku tieši Vācijas un Francijas saskanīgais duets Merkeles un Sarkozī personā tika uzskatīts par galveno motoru Eiropas krīzes pārvarēšanā. Vai ar jauno Francijas prezidentu šī dueta saskaņa ir apdraudēta?
Noteikti nē. Ja jūs jautājat, kāpēc ir tik svarīgi, lai Vācija un Francija vienotos ES politikā, tas nav tāpēc, ka esam lieli. Tas ir svarīgi tieši tāpēc, ka mēs esam tik dažādi. Dažāda valsts uzbūve, dažādi viedokļi par valsts lomu ekonomikā. Tā nu sanāk - ja Vācija un Francija par kaut ko vienojas, tā ir samērā stabila bāze sarunām ar visām pārējām ES valstīm, kas arī ir dažādas. Un visi varam vienoties. Tas ir tas franču un vāciešu sadarbības nozīmīguma noslēpums. Pēc ES paplašināšanās 2004. gadā abu valstu kompromiss vairs neatspoguļoja pilnībā visu spektru, tāpēc mēs sākām lūkoties uz iespēju iesaistīt, piemēram, poļus, tādas bāzes vienošanās panākšanai.
Jūs runājāt par valstu grupām - kā jūs komentēsiet tās dažādās Eiropas subintegrācijas idejas dažādu valstu grupu starpā?
Es tikai apsveicu šāda veida Eiropas fleksibilitāti. Šengenas vienošanās sākās ar daudz mazāk valstīm, nekā to tajā ir pašlaik. Svarīgi - ja jūs sākat šāda veida korporāciju starp valstīm, kas to vēlas, tai ir jābūt būvētai tā, ka arī pārējās var pievienoties.
Tie nav nekādi pirmās, otrās klases klubi?
Nē, tas ir mehānisms, kā mēs varam tuvināties cits citam Eiropā, ļaujot neformāli veidoties iniciatīvas grupām ar sākotnēji mazāku valstu skaitu, bet tajā pašā laikā saglabājot atvērtību visiem. Tas nerada un nedrīkst radīt kaut kādus ekskluzīvus veidojumus. Neliela grupa valstu vienkārši sākotnēji testē, kā tā vai cita ideja strādā.
Vai jūs varat paskaidrot Vācijas pozīciju - kāpēc eirozonai jāauklējas ar Grieķiju? Nebūtu vieglāk to izslēgt?
Gribu atzīmēt, ka tagad plaši izplatīts ir viedoklis, ka tā bija kļūda - uzņemt Grieķiju eirozonā. Taču tagad tā ir daļa no eirozonas, un tas maina situāciju. Jo mēs redzam spekulācijas par eiro, un tā spekulācija ir - kāda valsts var izkrist no eirozonas. Ja tas notiktu ar Grieķiju, mums pēc tam būtu grūti pārliecināt cilvēkus Madridē, Lisabonā vai Romā, ka tas ir tikai atsevišķs gadījums.
Piemēram, tagad mēs uzskatām, ka tā bija kļūda - ļaut Lehman Brothers sabrukt. Te ir zināmas analoģijas ar to, kā mēs skatāmies uz Grieķiju. Uzticamības situācijas ziņā. Un mums jājautā, vai tas ir prātīgi.
Pirmkārt, Grieķija ir tikai divi procenti no eirozonas kopprodukta. Tas nav nekas milzīgs. Mums vēl ir Starptautiskais Valūtas fonds, kam ir liela pieredze valstu izvilkšanā no krīzes. Turklāt Grieķija patlaban patiešām ļoti pūlas, lai no šīs ķibeles izkļūtu, un tai vajag vairāk laika. Un tas ir tas, ko mūsu solidaritāte Grieķijai dod. Šobrīd grieķi maksā procentus par saviem parādiem, nav tā, ka Vācijas nodokļu maksātājs tā vienkārši viņiem maksā.
Vai Grieķijas mācība neliks eirozonai būt uzmanīgai un daudz rezervētākai, piemēram, pret Latvijas uzņemšanu?
Nē, ir pilnīgi otrādi. Es to teicu arī jūsu premjeram, saviem kolēģiem jūsu parlamentā - es to ļoti augstu novērtēju, ka pašreizējā situācijā Latvija ir gatava pievienoties eirozonai. Jums ir bijuši apbrīnojami panākumi pēdējos gados, cīnoties ar krīzi.
Jūs zināt, ka, pateicoties pagājušās nedēļas notikumiem - Eiropas Centrālās bankas, arī Vācijas Konstitucionālās tiesas lēmumiem -, mums tagad ir labi instrumenti eirozonas krīzes pārvarēšanai. Protams, katrai valstij jāturpina savi mājas darbi budžeta sakārtošanā. Patlaban izskatās, ka arī finanšu tirgi sāk atgūt ticību eirozonas stabilitātei iepretim visādām spekulācijām par eirozonas sabrukumu. Tieši otrādi - tai gatavojas pievienoties jaunas valstis, un mēs noteikti apsveicam Latvijas lēmumu to darīt.
Visu interviju lasiet pirmdienas Dienā!