Urbanovičs: Veltījums Minskas vienošanās pēlējiem un slavinātājiem

Tomēr "cāļus skaita rudenī". Līdz mieram šajā pasaules daļā vēl ir pārāk tālu. Minskā tika radīta vāja cerība, ka tas ir iespējams. Tagad viss atkarīgs no tā, vai "Normandijas četrniekam" palīdzēs Baraks Obama un citu valstu līderi. Un no tā, vai Eiropa un ikviens eiropietis īstenos Džona Lenona padomu: ar karu būs cauri, ja tikai jūs paši to vēlaties!Diemžēl visās Ukrainas krīzē tieši vai slēpti iesaistītajās aprindās valda milzu kārdinājums atrisināt to ar bruņotu spēku. Tā, "kā īstiem večiem pieklājas". Turklāt Ukrainas valdības un Petro Porošenko prātā kārdinājumam ir pilnīgi konkrēts veidols. ASV kongress lielā vienprātībā gatavojas iztērēt vienu miljardu dolāru, lai piegādātu Kijevai ieročus, demonstratīvi padarot Vašingtonu par tās sabiedroto un tuvinot Krievijas tiešu militāro konfrontāciju ar NATO. Šis miljards ir Minskas vienošanās Damokla zobens. Ja ASV izrāda gatavību sponsorēt karu, tad arī daži Austrumeiropas politiķi drīkst apmierināt savus kompleksus, kad cenšas ieriebt "vecās Eiropas" pragmatiķiem ar demonstratīvu lojalitāti Vašingtonai un kareivīgumu pret Maskavu. Tāpēc Polija un Baltijas valstis atļaujas tīšuprāt saasināt NATO attiecības ar Krieviju, kaut pašas riskē kļūt par frontes teritoriju un par "lielgabalgaļas" piegādātājām. Uzskatāms piemērs tam ir Daļas Gribauskaites pūliņi saasināt NATO attiecības ar Krieviju.  Varētu pat teikt, ka Merkeles un Olanda pūliņus, tāpat kā Eiropas Savienības institūciju entuziasmu par Minskas vienošanās rezultātiem, motivēja veltas cerībās pierādīt: mēs, eiropieši, tomēr varam paši būt sava liktens lēmēji un iztikt bez "lielā onkuļa". Diemžēl ne Vācijas kanclerei un Francijas prezidentam, ne ES vadībai neizdodas mazināt to spriedzes līmeni Krievijas attiecībās ar Rietumiem, ko radīja ASV viceprezidenta Krievijas līderim personiski adresētais publiskais "get out". Tikai Baraks Obama patlaban spēj anulēt Džozefa Baidena izteiktos draudus Minhenes konferencē un nobremzēt Vašingtonas "vanagu" vēlmi sarīkot Austrumeiropā tiešu militāru konfrontāciju ar "vēsturisko ienaidnieku". Jācer, ka Baltā nama iemītniekam pietiek drosmes, lai dotos palīgā ES un "Normandijas četrniekam" novērst kara draudus.Minskas vienošanos un četru valstu līderu pūliņus, lai to panāktu, patlaban var sagraut jebkas – ne tikai tās noliegums, bet arī pārmērīga cildināšana. Pietiek tikai kādai no pusēm sākt sludināt, ka šajās sarunās tā ir "guvusi uzvaru", lai cita apzinātos sevi kā apmānītu zaudētāju. Daudzi kareivīgi ukraiņu politiķi jau nepacietīgi gaida, kad Maskavā sāks sludināt, ka Putins Minskā piespiedis ES un Ukrainu kapitulēt. Pat Merkeles un Olanda dedzīga slavēšana par viņu pašaizliedzīgo ieguldījumu vienā brīdī var novest pie riebīgām aizdomām Kijevā un Maskavā, ka "viltīgie Rietumi uzspiež mums savu gribu".Diemžēl informatīvā telpa Eiropā un arī Latvijā ir pārpildīta ar šolaiku Herostratiem, kuri ir gluži vai nocietušies pēc vēl viena globāla slaktiņa un miera centienus sludina par gļēvulību. Viņiem ir vērtīgi atcerēties, ka šodien Mihaila Bulgakova aforisms "manuskripti nedeg" ir kļuvis nepielūdzams: serveros un datu "mākoņos" uzkrājas visas internetā izvemtās naida runas, vardarbības slavinājumi, kara kurināšana – lai kādā brīdī vērstos pret to autoriem.Britu premjerministru Nevilu Čemberlenu (1869.-1940.) ir pieņemts nicināt par lētticību. 1938.gada septembrī atgriežoties Londonā pēc Minhenes pakta noslēgšanas, viņš sludināja tautiešiem, ka ir tiem pārvedis "mieru mūsu laikam". Pēc gada sākās karš. Tomēr politiķa centienus pasargāt savu valsti un visu Eiropu no jauna kara diktēja patiesa atbildība un uzticība ideāliem, nevis vēlme uzspodrināt reitingu. Viņš ticēja tam, ko teica un darīja. Tāpēc Čemberlena dzīvi ātri un pavisam fiziski sagrāva apjēga, ka cilvēkiem, ar kuriem viņš slēdza vienošanos un kas šķita tikpat ieinteresēti Eiropas stabilitātē, bija pavisam citi nolūki.Minskas sarunās būtu automātiski "nolemtas veiksmei" tikai tad, ja izrādītos, ka tur sapulcējušies valstu līderi ir četri mūslaiku "čemberleni". Ja katrs no viņiem patiesi vēlētos no Baltkrievijas galvaspilsētas atgriezties kā miera nesējs. Taču tad pasaulei tiktu uzrādīts arī "Normandijas četrnieka" parakstīts kopējs dokuments, viņiem personiski uzņemoties atbildību par kontaktgrupas panāktās vienošanās izpildi. Šo četru parakstu nav, un visi apgalvojumi, ka bez tiem noteikti var iztikt, ir tukšs pašapmāns.Diemžēl Ukrainas prezidentam nepietika īstas drosmes paņemt rokā pildspalvu – viņam valsts pilnīgi virtuālais "unitārisms" šķita svarīgāks par to, ka Donbasā turpinās mirt cilvēki un Eiropa virzās pretim jaunam pasaules karam. Janukoviča pēctecis – un ministrs iepriekšējā Kijevas režīma valdībā – gluži pamatoti baidās no tā, ka pēc Minskas arī pats var piedzīvot sava priekšgājēja likteni pēc viņa "nodevības" Viļņā. Liela daļa tagadējās Ukrainas varas veidotāju vēlas turpināt izbaudīt karu, jo miers šķiet briesmīgs – tas padarīs viņus nevajadzīgus un nepopulārus.Tāpēc atliek cerēt, ka Minskas kvartetā tomēr bija kaut ne četri, tad vismaz trīs "čemberleni". Un ka Eiropas vēsturē 2015.gada 12. un 13.februāra "visgarākā nakts" paliks nevis kā cerību sabrukums, bet gan kā aizsākums jauna miera laikmetam.