Uzņēmējs: Lielāku prognozējamību valsts nodokļu politikā

Es pazīstu daudzus uzņēmējus, kuri ir lepni, ka nodokļos samaksājuši ievērojamas summas un tādā veidā stiprinājuši mūsu valsti.Taču uzņēmēji arī sagaida, ka valsts ar viņiem sāks laikus runāt par plānotajām izmaiņām nodokļu politikā. Lai nav tā, kā tas bija ekonomiskās krīzes laikā, kad grāmatām pievienotās vērtības nodokli vienā rāvienā paaugstināja no 5 līdz 21 procentiem. Mums, kas strādāja grāmatu ražošanas nozarē, toreiz bez pārspīlējuma šāds lēmums, ar kuru nebijām rēķinājušies, nozīmēja nonākšanu bezdibeņa malā, un labi, ka par spīti visam izdevās izdzīvot.Protams, toreiz bija smaga krīze, un vairāk jau tik dramatiski lēmumi netiek pieņemti. Tomēr nodokļu politikā arī tagad būtu vēlama lielāka prognozējamība. Es nebūt nedomāju, ka valsts nedrīkst mainīt nodokļus un ieviest jaunus. Mūsdienās situācija politikā un ekonomikā mainās strauji, un reizēm ir jāreaģē nekavējoties. Piemēram, kurš gan pirms gadiem trim varēja prognozēt notikumus Ukrainā, kas tik ļoti mainīja gan ģeopolitisko situāciju, gan saimnieciskos sakarus! Protams, ka notikušā sekas ir gan neiekasēti nodokļi, gan nepieciešamība palielināt aizsardzības budžetu.Taču, kā jau iepriekš norādīju, ne viss ir tik dramatiski, un valstij tik un tā jārēķinās, ka ikviens investors savu darbību plāno vairākus gadus, pat desmit gadus uz priekšu. Straujas izmaiņas nodokļu politikā, ar kurām viņš nav rēķinājies, var viņam likt pieņemt lēmumus krasi mainīt ieceres, bet valsts var nesagaidīt kārotās investīcijas.  Turklāt, ja ar uzņēmējiem nediskutē, viņu argumentos īsti neieklausās un tos neņem vērā, tad papildus rodas aizvainojums, kas arī nenāk par labu valsts un uzņēmēju kopējai lietai.Vēlos paskaidrot, ka mans uzņēmums no valdības atteikšanās pildīt solījumu nākamgad samazināt vienu no darbaspēka nodokļiem – iedzīvotāju ienākuma nodokli – īpaši necietīs, taču par labu valsts prognozējamībai šāds lēmums arī neliecina.  Rodas sajūta, ka pirms budžeta projekta veidošanas valsts pārvaldei bija zināms, ka budžetā vajadzēs papildu līdzekļus, taču galīgi nebija skaidrs, kādu ceļu iet un kur ņemt naudu. Domāju, ka prātīgāk tomēr būtu veltīt pūliņus nevis jaunu nodokļu izdomāšanai, bet gan cīņai ar ēnu ekonomiku, kas mūsu valstī joprojām ir liela un apgroza ievērojamus līdzekļus. Tomēr izvēle krita uz papildu nodokļu iekasēšanu no tiem, kas jau godīgi tos maksā.Domāju, ka nākotnē nevajadzētu pieļaut savstarpēja aizvainojuma un zināma rūgtuma uzkrāšanos starp uzņēmējiem un valdību, un šī mērķa sasniegšanai lielāka prognozējamība un solījumu pildīšana nāktu tikai par labu.