Tas vispirms liecina par politiskās gribas trūkumu un nevēlēšanos skatīties uz valsts nākotni ilgtermiņā. Nenoliedzami, mūsu valsts noveco. Nedrīkst pievērt acis uz skarbo realitāti - valsts budžetu lielākoties pilda cilvēki gados un pensionāri, kuri maksā nodokļus no savām pensijām. Lai saglabātu mūsu cilvēku darbaspējas, ir jādomā par viņu veselību.
Allaž esmu uzsvērusi - ja mēs savā valstī vēlamies patiesi labu un attīstītu veselības aprūpes sistēmu, mums ir jāievieš valsts obligātā veselības apdrošināšana. Šie papildus līdzekļi ļaus cilvēkiem nodrošināt daudz lielāku pakalpojumu "grozu" un pieejamāku, kvalitatīvāku medicīnisko palīdzību.
Šobrīd valdības namā atkal lemj, kādā veidā Latvijā varētu ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, taču izskatās, ka cilvēku vairuma intereses palikušas otrajā plānā.
Izskan divas versijas par valsts obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu: ikmēneša fiksēta iemaksa 20 € apmērā un veselības sistēmas finansēšana no sociālā budžeta. Ja runājam par pirmo variantu - fiksēto ikmēneša maksu - tas ir krasā pretrunā ar uzdevumu mazināt nevienlīdzību sabiedrībā, jo vienāda summa būs jāmaksā gan minimālās algas saņēmējiem, gan miljonāriem. Nieks turīgajiem, bet sāpīgs trieciens sabiedrības mazāk aizsargātajai daļai, par kuru valdībai būtu jādomā vispirms. Savukārt, ja runājam par veselības ministres Andas Čakšas piedāvājumu - veselības nozari finansēt, novirzot tai 1% no pašreizējā sociālā budžeta - tas nav nekas cits, kā mēģinājums līdzekļus iegūt uz to rēķina, kam tie visvairāk vajadzīgi - pensionāri, ģimenes ar bērniem un citas mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas. Tāpat arī nebūtu racionāli, ja jau reiz virzāmies uz nodokļu sloga samazināšanu uzņēmējiem, paaugstināt sociālā nodokļa likmi.
Risinājums, kas palīdzētu sasniegt nodokļu reformas definētos mērķus, ir tāda valsts obligātā veselības apdrošināšana, kas ļautu mazāk nodrošinātiem iemaksāt tiešām simboliskas summas, piemēram, 0 vai 1 eiro mēnesī, bet augstākas iemaksas - vairākus desmitus un pat simtus pieprasītu no turīgākās sabiedrības daļas, kas to var atļauties. Šādas “kāpnes” izstrādāt patiešām nav sarežģīti - ja vien ir vēlme nostāties pret lielo ienākumu guvēju interesēm. Tieši tāpat kā kopējā valsts nodokļu sistēmā, arī attiecībā uz valsts obligāto veselības apdrošināšanu ir jāievēro progresivitātes princips. Līdz ar to, jāievieš atsevišķs nodoklis, jeb maksa par polisi, kas tiktu novirzīts tikai un vienīgi veselības sistēmas finansēšanai un tam jābūt piesaistītam cilvēku ienākumiem. Protams, jābūt skaidrībai par bezmaksas pakalpojumu `’grozu”, ko maksātāji par to saņems.
Domājot par dažādiem veselības sistēmas finansēšanas modeļiem, jāņem vērā citu valstu pieredze. Labs piemērs ir Vācija, kur darbojas valsts obligātā veselības apdrošināšanas sistēma, un uz kurieni, kā zināms, vēlas doties daudzi latvieši, saskaroties ar nopietnām veselības problēmām. Tur valsts iedzīvotājiem tiek nodrošināts pietiekami plašs pakalpojumu “grozs” un ikviens var paļauties, ka nepieciešamības gadījumā saņems kvalitatīvu un ātru palīdzību. Turklāt Vācijā ārsti un pārējais medicīnas personāls saņem adekvātu algu savam atbildības un kompetences līmenim. Valsts obligātās veselības apdrošināšanas nodoklis, ko maksā viens ģimenes loceklis, pieļauj medicīnas pakalpojuma saņemšanu arī šī cilvēka nestrādājošam dzīvesbiedram un bērniem bez jebkādām piemaksām. Šis aspekts būtu apsverams arī mums, domājot par veselības apdrošināšanas ieviešanas pamatprincipiem.
Protams, Vācijā pastāv arī iespēja apdrošināties papildus, bet to lielākoties izvēlas turīgi cilvēki, lai nepieciešamības gadījumā saņemtu augstāku pakalpojumu līmeni - piemēram, vienvietīgu palātu slimnīcā vai īpaši augstas kvalifikācijas ārstus.
Neapšaubāmi, dzīvojam tirgus ekonomikā, bet tas neizslēdz rūpes par tiem cilvēkiem, kam ir grūtāk, kuru ienākumi ir mazāki - kā tas ir Vācijas sociālās tirgus ekonomikas modelī.
Arī Somijā par vienu un to pašu veselības pakalpojumu “grozu” turīgākiem cilvēkiem jāmaksā vairāk, bet nabadzīgākiem - mazāk.
Interesanti, ka somi nav baidījušies šo principu pielietot arī citās sfērās, piemēram, sodu sistēmā par ceļu satiksmes pārkāpumiem, piesaistot to pārkāpēja ienākumiem. Somijā darbojas "dienu sodi" - vienas dienas sods ir puse no cilvēka dienas neto ieņēmumiem, un par pārkāpumiem, atkarībā no to smaguma, var piešķirt 1 - 120 dienu sodu. Šāda pieeja nosaka progresīvo sistēmu, kad cilvēki ar dažādiem ienākumiem par vienu un to pašu pārkāpumu maksā dažādas soda naudas.
Ja reiz Latvijā ir parādījusies iespēja ieviest valsts obligāto veselības apdrošināšanu, gribētu ticēt, ka tās ieviesēji ļoti rūpīgi domās par principiem, ņemot vērā mūsu sabiedrības vecumu, cilvēku ienākumus, nepieciešamību samazināt nevienlīdzību un citus faktorus, lai izstrādātu pakalpojumu, kas būs derīgs un izmantojams realitātē, ne vien skaista sabiedrisko attiecību akcija.
LatvietisParastais
jā, Vaidere,
Pilnīgs murgojums