Neliekas, ka komunikācijas būtu par maz - drīzāk otrādi. Brīžiem rodas iespaids, ka amatpersonas to vien dara, kā pārvietojas no viena medija redakcijas uz otru... Tātad runa ir par komunikācijas kvalitāti. Dažas rekomendācijas, pieņemot, ka komunikācijas auditorija ir indivīds, kurš grib iegūt nepastarpināti pats savu priekšstatu par to vai citu jautājumu (lai gan ieteikumu īstenošana palīdzētu arī, šķiet, žurnālistiem).
Pirmkārt, politikas veidotājiem un īstenotājiem vajadzētu sabiedrību vispār informēt par pieejamo informāciju, jo pretēji izplatītajam priekšstatam tās ir gana daudz - brīvi pieejami likumdošanas aktu projekti, stenogrammas utt. Ja cilvēks par šiem avotiem nav informēts, tad, jā, viņš savu viedokli veido no atreferējumiem, kas nereti ir nepilnīgi vai pat tendenciozi. Ir mēģinājumi šo jautājumu risināt, izmantojot sociālos tīklus, tomēr tas nav pietiekami. Vislabāk, protams, būtu, ja nozīmīgām tēmām tiktu izveidotas speciālas informatīvas vietnes, lai interesentam nav jāceļo pa daudzām mājaslapām, kurās tēma turklāt grūti pamanāma.
Otrkārt, teksti ir jāpadara cilvēkiem saprotami. Skaidrs, ka ir zināma likumdošanas projektu anotāciju veidošanas kārtība, no tās nav jāatsakās, tomēr daudzos gadījumos sadaļas "pašreizējā situācija, problēmas apraksts, piedāvātie risinājumi" ir uzrakstīti tā, ka tas saprotams tikai šauram speciālistu lokam. Piemēram, Saeimā šobrīd ir grozījumi Farmācijas likumā. Pat ja kāds lauksaimnieks iedomāsies, ka tie var skar arī viņu, jo saistīti ar veterināro medicīnu, no anotācijas viņš nesapratīs, ko tas reāli mainīs (bet varbūt nemainīs) viņa darbā.
Treškārt, vēstījumā vairāk jāakcentē jaunais un būtiskais. Piemēram, caurlūkojot informāciju par kārtējo ēnu ekonomikas apkarošanai veltīto pasākumu, cilvēks nogurst no neskaitāmas reizes dzirdētā, līdz kaut kur noslēgumā, kā saka, maziem burtiņiem, izlasa, ka tiek apsvērta iespēja pašvaldībām dot tiesības samazināt nekustamā īpašuma nodokli uzņēmumiem, kuros vidējā alga ir lielāka par vidējo līmeni reģionā (kā motivācija neaizrauties ar aplokšņu algām). Tas bija būtiskais, bet acīmredzot nokomunicēts slikti.
Visbeidzot, ja nezini, tā arī pasaki. Amatpersonām jāsaprot, ka labāk atzīt savu nezināšanu konkrētajā jautājumā, nevis mēģināt to slēpt ar blefošanu, kas vēlāk kļūst par "ziņu", uz kuru reaģē citi jautājumā iesaistītie, un rezultātā ir klasiskā situācija "liela brēka, maza vilna".