Rīgas mērs šonedēļ vairākkārtīgi uzsvēra, ka skola daudziem jauniešiem ir pirmā vieta, kur viņi saskaras ar latviešu daiļliteratūru kā noteiktā laika periodā sistemātiski apskatāmu tēmu, tāpēc jo rūpīgāk esot jāvērtē, kādu iespaidu jaunieši iegūs. Saprotot Ušakova domu gaitu, tomēr jāpiezīmē, ka tieši tāpēc būtu nepieciešams demonstrēt šo literatūru visā tās dažādībā - lai jaunietis, iespējams, atrastu ko sev tuvu, intriģējošu un turpinātu interesēties par literatūru arī vēlāk. Tas, protams, nenozīmē, ka dažādību izsmeļ darbi ar t. s. necenzētās leksikas lietošanu vai fokusu uz cilvēka seksualitāti. No šī viedokļa, manuprāt, tās literatūras klāstā, ar kuru jaunieši tiek iepazīstināti, būtu iekļaujami arī tādas literatūras paraugi, kurus mūsdienās kāds gardēdis dēvētu par salkaniem vai didaktiskiem; ja demonstrējam, kā literatūru, mākslu ietekmē autora seksualitāte, tad kāpēc ne arī viņa reliģiozitāte. Īsi sakot, jo lielākas izvēles iespējas, jo lielāka iespēja, ka tēma netiks apgūta ķeksīša dēļ. Ja pieņemam, ka pedagogi to saprot, kādēļ viņiem neuzticēties?
Līdzšinējos strīdos akcents bijis uz to, ko pats skolotājs izmantojis kā piemēru tēmas izklāstam. Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, vēl sarežģītāka situācija ir tad, ja paši skolēni uzdod jautājumus, uz kuriem objektīvi nav ātru, viennozīmīgu atbilžu. Piemēram, vai taisnība, ka rakstnieka X darbus būtiski ietekmējuši X eksperimenti ar psihotropām vielām? Skolotājs zina, ka tā ir, bet vai apstiprinājumu kāds neiztulkos kā atbalstu psihotropo vielu lietošanai? Citiem vārdiem sakot, ja skolotājs pats var rūpīgi pārdomāt, kādus piemērus lietot, no audzēkņa šādu refleksiju nevar prasīt (un nevajag!). Savukārt, ja pedagogu vidē sāks vīdēt noskaņas "kam man vajag liekas problēmas", tad tas ne tikai ietekmēs to, ko pats skolotājs grib pateikt, bet arī to, kā viņš atbild skolēnam, kas ir pat būtiskāk.
Jo mēs varam mēģināt uzturēt skolu kā teritoriju, kurā zināms tēmu loks netiek apspriests mācību procesa ietvaros, bet skolēns atnāk un prasa: "Es internetā izlasīju, ka..." Patīk tas vai nepatīk, bet mācību process vairs nav vienīgais informācijas iegūšanas avots. Tāpēc viedoklis "visam ir savs laiks un vieta» var pat likties simpātisks, bet tas reāli nedarbojas. Vai arī skolotājs jautājumu noraida kā "neatbilstošu".
Mēs šajā diskusijā koncentrējamies uz jautājumiem, kas saistīti ar seksualitāti. Tomēr, manuprāt, ir citi, vēl sarežģītāki, piemēram, tie, kas attiecas uz reliģiju (un tikai nesakiet, ka jauniešus šādi jautājumi neinteresē). Arī par tiem skolotājam nevajadzētu, tā teikt, mīļā miera labad atsacīties runāt. Vai nav tā, ka, radot tādu spriedzi atsevišķu tēmu (seksualitāte) lokā, kuras, pieļauju, vienam labam bioloģijas skolotājam nav problēmu izskaidrot, tiek radīta nedrošības gaisotne vispār, arī jautājumos, kas jaunajai personībai ir, atvainojos par patosu, eksistenciāli svarīgi?