Zemniece: Mežsaimniecība, zvērkopība, lauksaimniecība - ko vēl iekāros ārzemnieki?

Varam jau sevi mierināt, ka pašlaik tas nemaz nav tik slikti, jo šī zeme vismaz tiek apstrādāta, taču tālākā nākotnē mēs paši sev sāpīgi kodīsim pirkstos, jo savas zemes, uz kuras attīstīt lauksaimniecisko ražošanu, latviešiem vairs nebūs un to nāksies vai nu atpirkt no dāņiem vai vāciešiem par milzu naudu, vai arī mēģināt zemi iegādāties kādās jaunajās ES valstīs, kā to patlaban dara ārvalstnieki Latvijā.Valstij ir jāaizsargā savi īpašnieki un ražotāji. Īpaši jau tad, kad konkurences cīņā tiek likti lietā arī agresīvāki līdzekļi. Nesen, piemēram, internetā parādījās pilsētnieku sirdi plosošs video, kurā bija nofilmēti kažokzvēri būros. Neesmu zvērkope, un situācija, ja netiek ievērotas labturības prasības, protams, nekavējoši ir jārisina. Taču dažādi „zvēru draugi” uzreiz ķērās vērsim pie ragiem un skaļi pauda savu patieso vēlmi – likvidēt Latvijā kažokzvēru audzēšanu kā nozari. Jāatzīst, ka mēs, latvieši, bieži atbalstām visdažādākās ierosmes kaut ko nebūvēt, likvidēt vai neražot, lai pēc tam brīnītos un jautātu, kāpēc esam teju neattīstītākā Eiropas Savienības dalībvalsts. Arī šajā gadījumā, likvidējot veselu nozari Latvijā, kažokzvērus neaudzētu un nekautu mazāk – tiktu tikai likvidēts viens konkurents, uz kā rēķina audzēšanas apjomus varētu palielināt ārvalstīs. Kaut vai tepat – „humānajās” Skandināvijas valstīs, starp kurām ir arī tādas, kurās atļautas vaļu medības. Uzskatu, ka no šādiem „dzīvnieku draugiem” valstij savi ražotāji ir jāaizsargā.Nav jau arī noslēpums, ka atsevišķu „zaļo” aktivitātes lieti noder un, pilnīgi iespējams, tiek izmantotas konkurences cīņā vēl citā nozarē - mežsaimniecībā. Pirms kāda gada varējām vērot, kā viens skandināviem piederošs interneta portāls īstenoja veselu kampaņu, apgalvojot, ka valstij piederošajos mežos tiekot saimniekots neefektīvi, tur cērtot pārāk daudz un ražošana esot jāierobežo. Lai gan gala rezultātā no visas kampaņas čiks vien iznāca, tās mērķis bija acīmredzams – ierobežot konkurentus, kuru produkcija (turklāt – lielākoties pārstrādāta, ar pievienoto vērtību) tiek eksportēta. Tādā veidā acīmredzot tika cerēts panākt, ka no Latvijas neeksportē vai eksportē mazāk kokmateriālu, rezultātā pieaugtu dažu kaimiņvalstu tirgus daļa, un viņu kokmateriāli tirgū kļūtu dārgāki. Tāpat kristos mežu vērtība Latvijā, un tos tāpat kā lauksaimniecības zemi pa lēto, iespējams, uzpirktu ārvalstu uzņēmumi. Rīgā, Salu tilta galā, piemēram, zviedru fondi aicina lētticīgo latvieti nākt un pārdot savu mežu...Gribu uzsvērt, ka mans mērķis nav vērsties pret zaļajām idejām un zaļo kustību, jo es patiešām esmu gandarīta, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Taču izlikšanās neredzam, ka konkurence gan par Latvijas dabas bagātībām, gan ražošanu ir nežēlīga un dažādas dabas un dzīvnieku aizsardzības idejas tiek arī diskreditētas un ar mūsu pašu bāleliņu palīdzību izmantotas konkurences cīņā, arī būtu strausa politika. Ir labi, ka vismaz vārdos pārstājam būt strausi un sākam saukt lietas īstajos vārdos.