Augusta beigas un septembra sākums atjaunotajai Latvijai saistās ar priecīgiem notikumiem, faktiskās neatkarības iegūšanu 1991. gadā un starptautiskas atzīšanas patīkamo lietutiņu. (Pirmā mūsu neatkarību tomēr atzina nevis Islande 23. augustā, bet Igaunija un Lietuva dienu agrāk.) "Latvijas važas ir kritušas! PSRS atzīst mūsu neatkarību," lieliem burtiem gavilēja Diena 1991. gada 7. septembrī. Un ievadrakstā turpināja: "Cīņa, kuras izšķirošais posms bija sācies ar grupas Helsinki-86 demonstrāciju pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, nu ir galā. Latvija ir brīva valsts citu valstu starpā. Un mūsu karogu ne vairs tikai Dievs un mēs paši, bet arī citas tautas redz plīvojam līdzās Zviedrijas un Britānijas, Polijas un Argentīnas karogiem.
Vēl pavisam nesen šķita gandrīz vai neiespējami, ka mēs spēsim izlauzties no milzīgā tautu pārkausēšanas katla, ka milzīgās impērijas naglotais papēdis mūs atkal un atkal neiedzīs zemē, pelnos, pīšļos. Taču ticība un cerība, apņēmība un godaprāts ir uzvarējuši. Latvija ir sarāvusi važas, un šā fakta formālā atzīšana no PSRS iezīmē robežu, aiz kuras sākas cita dzīve, citas attiecības ar pasaules valstīm, citas – mūsu pašu starpā. Un tas ir svarīgākais, jo Latvija – tie esam mēs paši. Latvija ir atdzimusi tāpēc, ka nāca trešā atmoda, un no mums tagad ir atkarīgs tas, vai Latvija kļūs par to sapņu zemi, kādu glabājām sirdīs visus piecdesmit nebrīves gadus…"
Gluži loģiski, ka pēc faktiskās neatkarības gandrīz vai klēpī iekrišanas steigšus sākās tā ceļa meklējumi, kas ved uz sapņu zemi. Skats tika mests vispirms Rietumu virzienā, bet neizpalika arī pagātne.
Tur Latvijas atmiņā kā gaišs pretstats padomju okupācijas šausmām bija Kārļa Ulmaņa diktatūras seši "labie gadi". To izvērtējumam rakstu …lai nāk kāds gruntīgs vīrs 1991. gada 7. septembra Dienā veltīja Aija Cālīte, ievadā teikdama: "Ulmaņlaiku Latvija – tā šobrīd daudziem šķiet šīsdienas mērs, latviskas dzīvošanas osta, kurā katrs grūtdienis tiek iecelts saulītē un gaisu tricina pacilājošu vārsmu viļņi. Mums ir grūti iedomāties lietainu dienu, piemēram, 1936. gadā. Kārlis Ulmanis Latvijas vēsturē ir neapejama parādība. Varam tikai izteikt versijas par to, ko īsti viņš ir uzminējis latviešos, lai tie akli ļautos pār sevi valdīt, kādiem paņēmieniem viņš pārvaldījis ne tikai prātus, bet jo vairāk jūtas, kāpēc vedis turp, kur galu galā aizvedis? Jebkura atbilžu versija ir interesanta tāpēc, ka palīdz mums pašiem uzminēt sevi savā laikā."
Tālāk Cālīte citēja vadonim veltītus izvilkumus no ulmaņlaiku laikraksta Tēvijas Sargs, sacīdama, ka šobrīd interesantākā šajos izvilkumos nešķiet informācija, bet gan intonācija: "Ja Dievs slēpjas sīkumos, tad patiesība mīt intonācijā. (..) Šobrīd Tēvijas Sarga ievadrakstu vientiesīgā pacilātība un nacionālromantiskā jūsma liekas nenopietna un normālam cilvēkam nepieņemama. Bet tā tas šķiet tikai vairāk nekā piecdesmit gadu atstatumā. Un tomēr – kas tas bijis par spēku, kurš to visu savulaik licis pieņemt un vēl šobrīd izmantot kā būvmateriālu pašreizējās Latvijas ideāla ēkas būvei? Kas izciliem latviešu kultūras darbiniekiem licis savu talantu ziedot (pārdot?) 15. maija odu sacerēšanā? (..) Kārlis Ulmanis labi sapratis, ka visvieglāk cilvēku savalgot ar vienkāršām, neapgāžamām un viegli uztveramās formās izteiktām patiesībām. Un notvēris īsto brīdi, kad demokrātijas murskulis vienkāršā darba rūķa galvu padarījis dulnu, kad tam pašam gribējies palūgt, lai taču reiz nāk kāds stiprs un gudrs vīrs, kurš Pērkona balsī pateiktu, kā ir PAREIZI, un šaubu velnus iztrenkātu pa malu malām."
Lūk, izvilkums no 1939. gada Tēvijas Sarga: "Kārlis Ulmanis ir viens no labākajiem runātājiem pasaulē. Runas māksla ir visgrūtākā starp daiļajām mākslām, un viņas lielmeistaru pasaulē nav daudz. Viņš runājis bērniem vienkāršiem, saprotamiem vārdiem, viņš klāstījis lauku ļaudīm savas domas apbrīnojami daudzveidīgi un plastiski. Viņš paudis inteliģencei augstas abstrakcijas un tīri teorētiskas atziņas. Grūti būtu kādam citam ar to mēroties runā un zināšanās…"
Ulmanim, kuram 4. septembrī aprit 141 gads, bija lemti tikai seši autoritārisma gadi, pārāk maz, lai pārbaudītu apgalvojumu, ka ilgtermiņā jebkura diktatūra izvirst. Nepretošanos okupantu karaspēkam 1940. gada jūnijā viņam var pārmest tikai militārs analfabēts, bet, protams, ja esi uzņēmies diktatora atbildību, tad tādā liktenīgā mirklī tev ir jāspēj ziedot sevi pašu, jāveic tas simboliskais šāviens – paziņojums, ka notiek valsts okupācija, nevis "draudzīga karaspēka ienākšana". Tam Ulmanim nepietika dūšas. Viņš, runājot mūsdienu analoģijās, labticīgi izvēlējās nobalsot par Saskaņu.
Par pēdējo rindkopu
latvietis