Tiesa secināja, ka valsts izveidotā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma, kuru trīs akadēmisko stundu apjomā nedēļā bez maksas ir iespēja apmeklēt ikvienam izglītojamam pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, pienācīgi nodrošina mazākumtautību valodas, kultūras un etniskās savdabības saglabāšanu un attīstīšanu.
Saeima 2022.gada oktobrī pieņēma grozījumus Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā, kas nosaka, ka Latvijā arī pirmsskolās un pamatizglītībā trīs gadu laikā pakāpeniski notiks pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Pirms tam mācības tikai latviski jau notika vidusskolās.
Pāreja uz mācībām tikai latviešu valodā Latvijas mazākumtautību skolu pamatizglītības programmās sākās, pirmās iesaistot 1., 4. un 7.klases.
No 2024.gada 1.septembra mācības tikai latviešu valodā tiks īstenotas arī 2., 5. un 8.klasēs, savukārt no 2025.gada 1.septembra - 3., 6. un 9.klasēs.
Lieta tika ierosināta pēc vairāku privātpersonu iesnieguma. Viņi lūdza ST izvērtēt, vai grozījumi Izglītības likumā un Vispārējās izglītības likumā atbilst Satversmes 1. un 114.pantam.
Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, bet 114.pants paredz, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Tiesa secināja, ka valstij ir pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas arī attiecībā uz mazākumtautību izglītojamiem atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem un nodrošina viņu tiesības apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Turklāt valstij šā pienākuma izpildē ir jāņem vērā arī izglītojamo individuālās spējas un vajadzības, tostarp speciālās vajadzības. Tiesa vērsa uzmanību uz valsts rīcības brīvību attiecībā uz to, kādu izglītības sistēmu tā izveido un kā nodrošina pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.
Šajā aspektā tiesa ņēma vērā arī Latvijas īpašos apstākļus, kas izveidojušies valsts ilgstošas okupācijas un rusifikācijas rezultātā, un to saistību ar aktuālo situāciju valsts valodas lietojuma jomā. Valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums Latvijā, lai nodrošinātu citstarp pie mazākumtautībām piederošu personu, kā arī citu cilvēku tiesības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzību. Šis pienākums ietver arī valsts valodas lietojuma veicināšanu ikvienā izglītības pakāpē, uzsver ST.
Visupirms ST pārbaudīja to, vai likumdevēja izvēlētais mazākumtautību tiesību nodrošināšanas veids, proti, interešu izglītības programmas izveide, atbilst Satversmes un Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību standartiem. Tiesa atzina, ka interešu izglītība ir piemērots līdzeklis mazākumtautības valodas, kā arī ar mazākumtautību kultūru un etnisko savdabību saistīta satura apguvei gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē, gan arī bērniem ar speciālām vajadzībām. Lai arī interešu izglītības nodarbību apmeklēšana ir brīvprātīga, tas pats par sevi nav tāds apstāklis, kas liktu apšaubīt valsts pozitīvā pienākuma izpildes pienācību.
Tāpat tiesa konstatēja, ka Ministru kabinets, izpildot tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, ir izveidojis mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības paraugprogrammu un tās īstenošanas vadlīnijas. Pedagogiem ir pienākums šo programmu individualizēt un nodrošināt atgriezenisko saiti tās īstenošanā. Savukārt pašvaldībām ir ilgtermiņa pienākums nodrošināt minētās programmas bezmaksas pieejamību ikvienam bērnam, kura vecāki vai likumiskie pārstāvji ir iesnieguši attiecīgu iesniegumu.
Minētais pienākums ir īstenojams likumā noteiktajā apmērā - trīs stundas nedēļā. Šāds stundu skaits gan pirmsskolas izglītības pakāpē, gan pamatizglītības pakāpē ir uzskatāms par pietiekamu mazākumtautības valodas, kā arī etniskās un kultūras savdabības pienācīgai apguvei, turklāt valsts un pašvaldību izglītības iestādes nav ierobežotas ar mazākumtautību saturu saistīta interešu izglītības piedāvājuma paplašināšanā.
Valsts un pašvaldību izglītības iestādēm pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē ir jāsniedz papildu atbalsts valsts valodas prasmes apguvei tiem izglītojamiem, kuriem tas nepieciešams. Līdz ar to valsts ir izveidojusi mehānismus vispārējās izglītības kvalitātes nodrošināšanai un kontrolei.
Savukārt attiecībā uz izglītojamiem ar speciālām vajadzībām Satversmes tiesa atzina, ka valsts valodas apguve mazina risku izglītojamiem ar speciālām vajadzībām tikt izolētiem no sabiedrības un veicina viņu patstāvību. Pienākums nodrošināt bērniem ar speciālām vajadzībām individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas efektīvai apguvei noteiktos gadījumos var ietvert arī dzimtās valodas lietojumu, kad tas atbilst bērna vislabākajām interesēm.
Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ST secināja, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem.
Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114.pantam kopsakarā ar 112.panta pirmo teikumu.
Apstrīdētās normas stājās spēkā vairāk nekā desmit mēnešus pēc to izsludināšanas dienas, bet attiecībā uz dažām klašu grupām tās vēl pat nav stājušās spēkā. Tiesa atzina, ka šādā laika posmā ir iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
Kā vēstīts, ST iepriekš pasludināja spriedumu vēl vienā lietā par normām, kas nosaka izglītības iegūšanu privātajās izglītības iestādēs tikai valsts valodā, ar kuru pāreja uz mācībām tikai valsts valodā privātajās izglītības iestādēs atzīta par atbilstošu Satversmei.
2023.gada izskaņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) paziņoja, ka nav konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā īstenotajā pārejā uz mācībām valsts valodā. ECT palāta spriedumos lietā "Džibuti un citi pret Latviju" un lietā "Valiullina un citi pret Latviju" vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.
Lietā "Valiullina un citi pret Latviju" sūdzības iesniedzēji pauda bažas par 2018.gada likuma grozījumiem, kas palielināja to priekšmetu skaitu, kuri valsts skolās bija jāmāca latviešu valodā - valsts valodā -, kā rezultātā samazinājās mācību laiks krievu valodā. Konstitucionālā tiesa 2019.gadā lēma par attiecīgo grozījumu konstitucionalitāti, atzīstot tos par atbilstošiem konstitūcijai.
Iesniedzēji pauda bažas par tādām pašām izmaiņām privātās skolās. Arī šajā lietā Konstitucionālā tiesa 2020.gadā atzina, ka likumdevējs, regulējot valodu lietojumu vispārējā izglītībā privātajās skolās, ir nodrošinājis līdzsvaru gan starp valsts valodas lietojuma veicināšanu, gan mazākumtautībām piederošo personu tiesībām saglabāt un attīstīt savu identitāti un kultūru.
ECT konstatēja, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi, lai palielinātu valsts valodas lietojumu skolās, bija samērīgi un nepieciešami, jo īpaši, lai nodrošinātu vienotību izglītības sistēmā un pietiekamu latviešu valodas zināšanu līmeni, kas ļautu iedzīvotājiem efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.