"Latvijā gadā vidēji tiek ievesti aptuveni 16 000 tonnu riepu. Nolietoto riepu uzkrājums nu jau ir aptuveni trīs gadu ieveduma apmērā. Turklāt katru gadu veidojas jauns uzkrājums. Uz to ir jālūkojas arī vides kontekstā, jo riepa jau dabīgā veidā nesadalās un līdz ar to nekur nepazudīs. Ir kaitīgo izgarojumu un ugunsbīstamības risks. Riepu pārstrāde maksā vidēji 80-100 eiro tonnā. Līdz ar to ir iespējams aprēķināt, ka šī vēsturiskā uzkrājuma pārstrāde vien jau maksā vairākus miljonus eiro. Tas ir arī rādītājs, cik maksā tas, ja atkritumu apsaimniekošanas sistēma netiek pienācīgi uzraudzīta," norādīja Lūse.
Viņa arī uzsvēra, ka normatīvu līmenī nolietoto riepu apsaimniekošanas sistēma ir skaidra un labi uzbūvēta, taču problēmas ir redzamas ar uzraudzību, kā arī ar komersantu atbildību.
"Pēc mūsu domām, arī uzņēmējiem ir jāuzņemas sava atbildības daļa par to, kā sistēma kopumā funkcionē. Iepriekš problēmas ar ražotāju atbildības sistēmām lielā mērā bija saistītas ar cenu dempingu. Te nu man kā uzņēmējam ir jāspēj uzdot godīgs jautājums pašam sev: ja man saka, ka tonnu riepu ir iespējams pārstrādāt par 25 eiro, vai tā tas var būt? Galu galā mēs visi zinām, ka pasaulē dotācija pārstrādei ir 80-120 eiro par tonnu riepu. Nevar paļauties tikai uz to, ka katram līdzi izstāvēs valsts. Arī mums pašiem ir jāatbild par to, lai sistēma tiktu sakārtota," uzsvēra Lūse.
Pēc viņas teiktā, situāciju palīdzēs sakārtot jaunā nodrošinājuma sistēma riepu apsaimniekošanas uzņēmumiem, kura stājās spēkā 1.jūlijā. "Uzņēmumam, kurš vēlēsies nodaroties ar riepu apsaimniekošanu, būs jāiesniedz neatsaucama un neapstrīdama bankas vai apdrošināšanas sabiedrības garantija, kuru garantijas izsniedzējam būs pienākums īstenot pēc pirmā Valsts vides dienesta pieprasījuma. Līdz ar to, ja atkārtosies situācijas ar nelegālu riepu uzkrājumu veidošanos, valstij būs līdzekļi, par kuriem organizēt riepu pārstrādi," atgādināja Lūse.
"Domāju, ka tos uzņēmumus, kuri ir stabili, tam ietekmēt nevajadzētu. Drīzāk ir cerība, ka šī sistēma no tirgus izstums šaubīgus uzņēmumus, kuriem nav skaidra biznesa plāna. Šajā nozarē no uzņēmumiem prasīt paaugstinātu atbildības līmeni ir tikai normāli, jo mēs runājam par videi kaitīgu preci. Pārliecināties, ka konkrētie uzņēmēji zina, ko viņi dara, ir pamatoti," sacīja asociācijas valdes locekle.
Viņa norādīja arī uz to, ka pašlaik ir komersanti, kuri izvairās no tā, ka visiem riepu importētājiem ir jāizvēlas, vai nu maksāt dabas resursu nodokli, kurš pašlaik ir 660 eiro par riepu tonnu, vai noslēgt līgumu ar kādu no ražotāju atbildības sistēmām un maksāt par to, ka riepas tālāk tiks apsaimniekotas atbilstoši visiem vides aizsardzības nosacījumiem.
"Sistēma darbojas tā, ka ražotājam ir jāuzņemas atbildība par to, kas notiek pēc šīs videi kaitīgās preces lietošanas beigām. Interneta veikali dažkārt no šīs sistēmas izlec laukā – pārdod videi kaitīgu preci, bet finansiāli nepiedalās tās tālākajā apsaimniekošanā. Otra joma ir pārvadājumu uzņēmumi, kuri riepas mēdz iegādāties nevis Latvijā, bet kaut kur citur. Arī šajā gadījumā riepu tālākajai apsaimniekošanai domātā nauda nenonāk Latvijas sistēmā, bet paliek kādā citā valstī. Būtu tikai godīgi, ja arī šādus uzņēmumus uzskatītu par riepu importētājiem un viņiem finansiāli būtu jāpiedalās riepu tālākajā apsaimniekošanā," sacīja Lūse.
Latvijas riepu apsaimniekošanas asociācija ir izveidota šogad pēc skandāla, kad uzņēmuma "Riepu bloki" teritorijā tika atklāts liels uzkrājums ar iepriekš pārstrādei nodotām riepām. Asociācijā ir apvienojušies riepu tirdzniecības uzņēmumi - "Latakko", "Laneks riepas", "Autostarts" un "Inter Cars", kā arī ražotāju atbildības sistēma "Latvijas zaļais punkts” un vides apsaimniekošanas uzņēmums "Eco Baltija vide".
TrollisJT