Viņa skaidroja, ka gadījumi, kad pacientu fiksēšana notiek pēc slimnīcas personāla iniciatīvas, ne vienmēr ir tik viennozīmīgi, kā var izskatīties no malas, jo slimnīcā ārstējas arī agresīvi pacienti, kuri ļoti grūti padodas terapijai.
Piemēram, vienā no gadījumiem, kas nonācis arī tiesībsarga redzeslokā, meitene tika fiksēta pie gultas pēc tam, kad viņa halucināciju iespaidā bija izskrējusi no slimnīcas un tika atrasta ar asu priekšmetu sev pie kakla, grasoties izdarīt pašnāvību, pastāstīja Balode. Viņa gan nenoliedza, ka fiksēšanas varētu būt notikušas ilgāk par normatīvajos aktos pieļauto laiku - vienu stundu pēc kārtas.
Vairāki raidījumā uzaicinātie eksperti bija vienisprātis, ka pacienta fiksēšanu jeb piesiešanu pie gultas var izmantot tikai kā galējo līdzekli tad, kad visas citas metodes, sākot ar aprunāšanos, jau izmēģinātas un pacientu nomierināt nav izdevies. Ģimenes psihoterapaite Andrija Līkova atzīmēja, ka bērnam ir ļoti svarīgi, lai grūtā brīdī kāds viņu uzklausītu, un bieži šādās reizēs ar to pietiek, lai cilvēks nomierinātos.
Tiesībsargs Juris Jansons atgādināja, ka lēmumu par bērna fiksēšanu saskaņā ar normatīvajiem aktiem var pieņemt tikai ārsts, nevis medicīnas māsa, taču konkrētajā iestādē naktīs uz vietas ārsta vispār nav, līdz ar to nav arī neviena, kurš varētu pieņemt lēmumu par pacienta fiksēšanu, taču tas vienalga ticis darīts. Turklāt par pacienta fiksēšanu neesot ziņots viņa tuviniekiem, kā tas saskaņā ar normatīvajiem aktiem būtu jādara.
Raidījumā uzaicinātais Valters Mitāns, kura audžumeita reiz ārstējusies Ainažos, apgalvoja, ka meitene tikusi fiksēta pie gultas, bet viņam neviens no slimnīcas par to neesot ziņojis. Atstādinātā slimnīcas vadītāja Balode pauda izbrīnu par to un atvainojās Mitānam.
Tiesībsargs atgādināja, ka pacienta piesiešana pie gultas var būt traumatiska ne tikai viņam pašam, bet arī citiem bērniem, kuri uz to noraugās, tādēļ šādas darbības būtu jāveic tā, lai citi bērni to neredz. Tomēr izgaismojās problēma, ka slimnīcā pastāvīgi ir pārāk daudz bērnu, lai varētu izbrīvēt kādu speciālu telpu pacientu fiksācijai, citiem to neredzot.
Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane-Umbraško, lūgta piedāvāt risinājumus samilzušajai problēmai ar ārstu trūkumu slimnīcā Ainaži, uzsvēra, ka ministrija nevar nozīmēt ārstus strādāt konkrētās medicīnas iestādēs, tomēr tā jau līdz šim esot darījusi ļoti daudz, gan uzlabojot atalgojuma sistēmu, gan mainot konkrētās iestādes finansēšanas modeli, lai tas nebūtu atkarīgs no pacientu skaita.
Atstādinātā slimnīcas vadītāja Balode vairākkārt uzsvēra, ka neviens ārsts negribētu braukt strādāt uz tik tālu Latvijas nostūri kā Ainaži, pat tad, ja atalgojums būtu lielāks.
Mūrmane-Umbraško atzina, ka savulaik pieņemtais lēmums izveidot šādu slimnīcu Ainažos, kas atrodas tik tālu no Rīgas, bija kļūda, taču šodien to nav iespējams labot, slimnīcu vienkārši slēdzot. Tā vietā vajadzētu darīt visu, lai bērni ar psihoneiroloģiskām saslimšanām netiktu tik bieži stacionēti, ja viņus var ārstēt ambulatori.
Tikmēr Saeimas deputāts, neiroķirurgs Renārs Putniņš (Vienotība) vairākkārt uzsvēra, ka Ainažos praktizētās ārstēšanas metodes nesaskan ar tām, kuras līdzīgās iestādēs tiek pielietotas Rietumvalstīs. Piemēram, bērnu psihoneiroloģiskajās slimnīcās citviet pasaulē katram pacientam ikdienā tiekot piesaistīts cilvēks, kurš nemaz nav ārsts, bet kurš ir izgājis speciālu apmācības kursu, un kurš runājoties var palīdzēt bērnam tikt galā ar ikdienas stresa situācijām, lai tādējādi sekmīgāk izveseļotos.
Jau ziņots, ka tiesībsargs un Veselības inspekcija konstatējuši pārkāpumus slimnīcā Ainaži. Pārkāpumi saistīti arī ar ārstniecības personāla, iespējams, neatbilstošu rīcību saistībā ar pacientu fiksāciju. Slimnīcā ir 80 gultasvietas, un pārbaudes laikā bija 74 pacienti, taču iestādē strādāja tikai viens psihiatrs, bet nakts dežuranta nebija vispār.
Serjoznijs
FF
d. Grīnšteins