Bērna dēļ shēmojot jāapiet sistēma

Vēl vasarā Baiba Rozenberga pārliecinājusies, ka rinda ir gara, un mēģinājusi piereģistrēt dēlu vēl vienā pašvaldības dārziņā, kur it kā bijušas brīvas vietas. Nesaņemot apstiprinājumu un uzaicinājumu, Baibai nekas cits nav atlicis, kā meklēt privāto dārziņu. Tā kā puika bijis aktīvs, viņa sapratusi, ka mājās nevar viņam nodrošināt visu nepieciešamo. Turklāt jau no pavasara Ričardu gatavojusi bērnudārzam – stāstīts par gaidāmo, apskatīta vide. Puika zinājis, ka dosies uz konkrētu pašvaldības dārziņu, kad būs liels. Arī slēdzot līgumu ar privāto bērnudārzu, Ričards bijis līdzi, lai iepazītu vidi. Taču pēkšņi atnācis uzaicinājums uz otru pašvaldības bērnudārzu – ir brīvas vietas. Tajā pašā laikā Rīgas domē norādīts, ka vecāki atteikties var un līdzfinansējums zaudēts netiks. To arī Baiba darījusi, lai bērnam nebūtu jāmaina vide. Novembrī gan viņa uzzinājusi, ka finansējums tomēr pazaudēts, jo pašvaldības dārziņā joprojām ir brīvas vietas. Tas nozīmē, ka Baibai jāsedz pašai gan trīs mēnešu izmaksas privātajā dārziņā, gan jāpieņem lēmums – maksāt visu arī turpmāk, ko viņa atļauties nevar, vai pakļaut bērnu pārmaiņām. Kā viņai paskaidrots, situāciju vairs nevarot labot, jo Ričards esot bijis pēdējais no uzaicinātajiem bērniem, kurš ir atteicies, un bērnudārzā vēl aizvien esot brīvas vietas. Tāda ir sistēma, turklāt viss noticis likuma ietvaros.

Tikai ar shēmām 

Risinājumu Baiba būtībā atradusi shēmojot, jo ne juristu piesaiste, ne daudzie iesniegumi un vēršanās visdažādākajās iestādēs neko nav ietekmējusi. Rīgas Izglītības departamentā tīri cilvēcīgi ieteikts painteresēties par pārdeklarēšanos citā pašvaldībā. To Baiba arī darījusi un noskaidrojusi, ka, Ričardu deklarējot kādā pašvaldībā, kur arī ir rindas uz bērnudārziem, puika varēs turpināt iet savā dārziņā un saņemt arī attiecīgās pašvaldības līdzfinansējumu. Šādu variantu Baiba atradusi Mārupē. Turklāt nav arī melojusi – izstāstījusi situāciju, un tur viņa uzņemta ar atvērtām rokām. Rezultātā Ričards var turpināt apmeklēt savu bērnudārzu, bet pašvaldības finansējuma daļu segs Mārupe. Martā Baiba atkal deklarēsies Rīgā, lai cerētu uz vietu pašvaldības dārziņā Ābecītis, – arī pats Ričards zina, ka ies uz šo dārziņu, kad būs liels.  

Lai gan viņas konkrētā situācija kaut kā atrisinājusies, mamma nesaprot, kāpēc vecāki tiek nostādīti tādā situācija, ka vienīgā iespēja ir meklēt shēmas, kā sistēmu apiet. Pēc Baibas domām, ja bērns ir sācis iet vienā bērnudārzā, tad vajadzētu ļaut viņam šo iestādi pabeigt tajā pašā vietā. Baibai arī nav starpības, vai tas ir privātais vai pašvaldības dārziņš, jo viņa neuzskata, ka privāts uzreiz nozīmē labāks. Taču svarīga ir nemainīga vide. Ja jau vecāki bērnam ir kaut ko solījuši un stāstījuši, tad no tā atkāpties nevar. "Citādi – kam lai bērns tic?" retoriski jautā mamma. 

Visu Annas Strapcānes rakstu Bērna dēļ shēmojot jāapiet sistēma, lasiet ceturtdienas, 3. decembra laikrakstā Diena.lv