Pārvietošanās grūtības dažādās smaguma pakāpēs piemeklē daudzus vecāka gadagājuma ļaudis. Diemžēl nākas novērot, ka šo sirmo cilvēku iespējas iziet sabiedrībā – kaut tikai līdz veikalam – visbiežāk ir viņu bērnu un mazbērnu rokās un arīdzan finansiālajās iespējās. Dzīvot pilnvērtīgu dzīvi vairāk paveicas tiem, kas nav vientuļi vai kuru tuvinieki prot parūpēties, sagādājot tehniskos palīglīdzekļus, atbalstot fiziski. Ko darīt pārējiem?
Atskatās kā uz laimīgo
Ausma Boka (84) pēc profesijas ir zootehniķe, ilgus gadus nostrādājusi zinātniskajā institūtā Siguldā par vecāko zinātnisko līdzstrādnieci. Aizgājusi pensijā un pirms gadiem piecpadsmit, kad vēl vadījusi savu lauku saimniecību Secē, sajutusi muguras problēmas. Operācija bijusi veiksmīga, tomēr ar gadiem pārvietoties kļūst arvien grūtāk. "Sāpes ir, ar tām var sadzīvot, bet kājas neklausa," paskaidro Ausmas kundze un rāda uz staigāšanas rāmi, pie kura turas, kad rosās pa dārzu.
Tagad seniore dzīvo Rīgā, Imantā. Līdz tuvējam lielveikalam jāmēro gandrīz divi kilometri, ar staigāšanas rāmi šo attālumu pievārēt grūti. "Manā astoņdesmit gadu jubilejā meita uzdāvināja braucamrīku, tā saucamo Shoprider. Pārsteigums bija liels, kad man rokās ielika atslēgas. Man taču nekad nav bijis autovadītāja apliecības, es pat ar riteni neprotu braukt!" pasmaida seniore un turpina: "Taču ar šo elektrisko iepirkšanās vāģi braukt ir pavisam vienkārši. Braucu tā, ka vējš vien svilpo. Ārzemēs tādi braucamrīki ir ļoti populāri, arī Latvijā par vecākiem cilvēkiem vajadzētu parūpēties, lai tie būtu pieejami. Protams, jauni šādi vāģi maksā dārgi, mūsu pensionārs tādu nevar nopirkt, bet ir iespējams nopirkt arī lietotus."
Ausmas kundze atminas, kā pirmoreiz ar savu šoprīderi devusies uz veikalu: "Sākumā pa veikalu braukt bija pagrūti, jo ejas ir šauras. Netīšām gadījās uzbraukt dažiem pircējiem – atvainojos viņiem un mācījos lavierēt uzmanīgāk. Tagad jau braucu pavisam droši, esmu iemācījusies."
Ausmas kundze nenoliedz – ļaudis atskatās, kad ceļā sastop seniori. «Atskatās pensionāri. Atskatās uz mani kā uz laimīgo. Pienāk klāt arī runāties, jautā, kur tādu var nopirkt. Es no sirds vēlētos, kaut visiem citiem būtu tādas iespējas,» saka Ausmas kundze. Viņa vēlreiz apliecina – šāds braucamrīks ir viegli vadāms, tam ir pagrieziena rādītāji un vāģītis var ripot arī atpakaļgaitā.
Uz ceļa Ausma gan drošāk jūtas, braucot pa trotuāru, un atzīst, ka riteņu mazā izmēra dēļ varētu būt grūti pārvietoties ziemā pa netīrītām ielām, tāpat arī pa slikti uzturētiem lauku ceļiem. Savu braucamrīku viņu glabā privātmājas pagalmā zem nojumes. Un te nu ir vēl viena aizķeršanās pat tiem senioriem, kuriem būtu iespējas iegādāties šādu, ar elektrību uzlādējamu braucamo – daudzstāvu dzīvojamās mājās mītošajiem nebūtu, kur to novietot.
Justies neatkarīgākam
"Pārvietošanās iespējas senioru vecumā cilvēkiem ar kustību traucējumiem sniedz neatkarību un brīvību, dod iespēju iziet sabiedrībā un tas ir ļoti svarīgi," uzsver Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento politikas koordinatore Iveta Neimane.
Sustento apvieno 48 dažādas organizācijas, kuru biedri ir vairāk nekā 50 000 cilvēku ar invaliditāti vai hroniskām saslimšanām. Organizācija strādā, lai valdība veidotu tādu politiku, kas nodrošina cilvēku ar invaliditāti un hroniskām slimībām cilvēktiesības un nediskrimināciju, veicinot pilnīgu iekļaušanu sabiedrībā.
"Iemesli, kuru dēļ vecāka gadagājuma cilvēki ar pārvietošanās grūtībām nevar izkļūt no mājām, ir vairāki. Lielajās pilsētās, Rīgā, tāpat arī mazpilsētās padomju laikos celtās mājas nav viegli pielāgojamas un tajās nav paredzētas arī palīgtelpas, lai uzglabātu tehniskos palīglīdzekļus. Pat ja šādas palīgtelpas ir, tās bieži vien mēdz būt aizņemtas, nav publiski pieejamas vai arī uz tām var nokļūt pa vairākiem pakāpieniem, līdz ar to ir nepieciešams pacēlājs. Dzīvoklīši ir mazi, bet, piemēram, skūteri pēc izmēra ir palieli, smagi un tos uznest uz augšējiem stāviem nevar," novēroto atklāj Neimane, viņa turpina: "Vairākās pilsētās pašvaldības gan pielāgo cilvēkiem ar kustību traucējumiem piekļuvi dzīvesvietai, izbūvējot speciālas uzbrauktuves, tomēr jāatzīst, ka nereti seniori paši nevēlas mainīt dzīvesvietu, teiksim, no augšējā stāva uz pirmo, kas varētu būt pielāgojams. Tā ir milzīga problēma."
Sociālajās dzīvojamās mājās situācija ir daudz labāka, gaiteņi, kur novietot palīgrīkus, ir plašāki un ar tiem ir iespējams iekļūt liftā. Labāki apstākļi ir arī jauno projektu mājās, tomēr arī tur daudzviet rodas problēmas – piemēram, garāžās nav kontaktu, kur uzlādēt elektrisko braucamrīku. Kā norāda Neimane, ar elektriskajiem skūteriem, ja ir jaudīgas baterijas, iespējams mērot arī lielākus attālumus un pārvietoties sabiedriskajā transportā.
Sapratnes jautājums
Lai daudzstāvu dzīvojamās mājas iemītnieks ar kustību traucējumiem varētu cerēt uz speciālas uzbrauktuves ierīkošanu pie savas kāpņu telpas durvīm, ir nepieciešams savākt 90% mājas iemītnieku parakstus. "Tā ir vēl viena problēma, jo to grūti nodrošināt nevis tāpēc, ka iedzīvotāji nepiekrīt pielāgojuma izbūvēšanai, bet tāpēc, ka tīri fiziski satikt gandrīz visus dzīvokļu īpašniekus ir sarežģīti," norāda Neimane un piebilst: "Ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, kas paredzētu, ka pieejamības nodrošināšana ir ārpus šādas vienošanās." Te jāpiebilst, ka, izīrējot vai pārdodot nekustamo īpašumu, tirgū ievērojami aug to dzīvokļu vērtība, kas ir pielāgoti cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
"Pieprasījums pēc pieejamības ir ļoti liels, tās nav tikai atsevišķu indivīdu vēlmes. Faktiski par to būtu jādomā ne tikai dažiem ieinteresētajiem, bet arī pārējiem daudzdzīvokļu māju īpašniekiem. Būtu labi, ja vecajās daudzstāvu dzīvojamajās mājās pašvaldības domātu par nelielu garāžu iekārtošanu pie mājām – lai arī pārējiem iedzīvotājiem velosipēdi, bērnu rati nebūtu jānes uz dzīvokli. Tas ir sapratnes jautājums," uzskata Neimane.
Cilvēki ar invaliditāti rūpnieciski izgatavotus tehniskos palīglīdzekļus – rollatorus, staigāšanas rāmjus, riteņkrēslus, trīsriteņus u. c. – var saņemt Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrā. Lai pieteiktos valsts apmaksāta tehniskā palīglīdzekļa saņemšanai, klientam centrā jāiesniedz vai jānosūta pa pastu iesniegums un ārstējošā ārsta atzinums. Ja nepieciešams, Vaivaru Tehnisko palīglīdzekļu centrā ir iespējams nomāt elektrisko ratiņkrēslu. Skūteri gan nav iekļauti tehnisko palīglīdzekļu sarakstā. "Ja senioram ir grūtības pārvietoties, sākumā ieteiktu padomāt par skūteri un tikai pēc tam par ratiņkrēslu, jo ar to ir daudz sarežģītāk pārvietoties, grūtāk vadīt. Ja abās rokās ir kaut nedaudz spēka, skūteri vadīt ir vienkārši," iesaka Neimane.
Pēc sludinājumiem skūterus var iegādāties arī lietotus, atkarībā no aprīkojuma un modifikācijas, sākot no 200 eiro. Tiem, kas dzīvo laukos, jāpārliecinās, lai riteņi būtu gana lieli un plati, bet kādam citam senioram, iespējams, piemērotāks būs ar trim riteņiem braucamais. Piedāvājums ir plašs.
"Vēl arī jāņem vērā, ka plašākajos lielveikalos ar skūteri var izbraukt, taču ne visos mazākajos veikaliņos ejas izbraukt ir iespējami un ērti. Jācer, ka tas ir laika jautājums un veikalu īpašnieki rūpēsies par to cilvēku ērtībām, kam ir grūtības pārvietoties," teic Sustento politikas koordinatore Iveta Neimane.
TrollisJT
emigrante