Braucu tā, ka vējš vien svilpo

Veikali Latvijā ir šausmīgi: aizkrautām, šaurām ejām, sabāzti ar nevienam nevajadzīgām akciju precēm, pie kasēm šaurs, atkal kaut kas sabāzts. Man vienmēr ir šoks, kad aizbraucu uz LV un vajag iet uz veikalu iepirkties. Ir grūti cilvēkiem ratiņkrēslos, ar bērnu ratiem. Šaurība vairo stresu, stress agresiju, un kopumā veikals ir tikai zaudētājs. Savukārt rietumos šādi braucamie ir norma. Nīderlandē visur ir stacijas, kur viņus uzlādēt, viņi brauc pa veloceļiem. Principā cilvēki nenonāk izolācijā, var būt sociāli aktīvi un samērā neatkarīgi tieši pateicoties šiem braucamajiem. Diemžēl Latvijā par veciem cilvēkiem neviens nedomā. Latvija ir valsts, kur viss pakārtots saujiņai bagāto un vareno, kas brauc ar baltiem reindžroveriem, līdz vienā rītā aizsaules ielā.... Vienkāršais Cilvēks Latvijā ir nulle. Arī tas mazumiņš, kas Latvijā vides pieejamības ziņā izdarīts, ir būtībā Briseles uzspiests, jo jāpilda regulas un direktīvas.

Ir jādara šādi - mācību iestādei, kur top jaunie arhitekti ... ir jāuzdāvina invalīdu ratiņi un, ja iespējams - arī šāds elektriskais verķis. Tie studenti, kas varēs pārvarēt bailes BAILES iekāpt ratiņkrēslā un nobraukt desmit minūtes... tie varētu būt pielaižami pie ielu , pagalmu , laukumu un ēku projektēšanas. Neticiet? Pamēģiniet pabraukt ar ratiņkrēslu un jums jau pirmo desmit minūšu laikā būs daudz ko teikt arhitektiem... .