Atbildot uz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Demogrāfijas lietu apakškomisijas 14.oktobra vēstulē ietvertajiem priekšlikumiem, Ministru kabinets atbildes projektā norādījis, ka Brices meitu nekavējoties nogādāt Latvijā nav iespējams citā veidā kā vien ar Lielbritānijas sociālās aprūpes iestāžu piekrišanu un tiesas lēmumu. "Nepilngadīgās personas pārvietošana ārpus tās dzīvesvietas valsts robežām bez pār to aizbildnību realizējošo iestāžu piekrišanas ir uzskatāma par prettiesisku aizvešanu 1980.gada Hāgas Konvencijas par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem izpratnē," pausts projektā.
Tāpat norādīts, ka Ministru kabinets izvērtējis iespējas Latvijai vērsties pret Lielbritāniju Starptautiskajā tiesā Hāgā (ICJ) par 1963.gada Vīnes Konvencijas par konsulārajiem sakariem un ANO Bērnu tiesību konvencijas pārkāpumiem. Atbildē arī vērsta uzmanība, ka Latvija nav atzinusi ICJ vispārējo jurisdikciju.
Lai arī Lielbritānija ir atzinusi ICJ vispārējo jurisdikciju, tā ir iesniegusi deklarāciju, ka neatzīst tādas prasības, kuras pret Lielbritāniju iesniegtu valsts, kas pati nav atzinusi ICJ vispārējo jurisdikciju, bet vēlas iesniegt vienu konkrētu prasību konkrētā strīdā. Tādējādi šobrīd prasības pret Lielbritāniju iesniegšana ICJ iespējama tikai pēc savstarpējas vienošanās ar to par strīda nodošanu izskatīšanai ICJ.
Papildus tam norādīts, ka starptautiskās tiesvedības var būt gan laika, gan resursu ietilpīgas un starptautiskās tiesas spriedums nav iepriekš paredzams. Tāpat skaidrots, ka tiesvedības process var atstāt ietekmi uz Latvijas un Lielbritānijas savstarpējām divpusējām attiecībām.
Attiecībā uz iespējām vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) ir norādīts, ka Latvijas praksē ir vairākas tiesvedības lietas ECT, kur tā ir iesaistījusies kā trešā puse. Papildus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija paredz arī iespēju vienai konvencijas dalībvalstij vērsties ECT pret citu konvencijas dalībvalsti, tomēr tas ir izņēmuma mehānisms, kurš tiek izmantots ārkārtīgi retos gadījumos, kuri skar masveida un ilgstošus cilvēktiesību aizskārumus vai ieilgušu un nesekmīgu politiska rakstura starpvalstu strīdu, ko nav iespējams atrisināt diplomātisko sarunu ceļā.
Vienlaikus uzsvērts, ka Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta pārstāvju darbības uzņemošajā valstī nosaka starptautisko tiesību normas, kas liedz iejaukties uzņemošās valsts iekšējās lietās. Centieni jebkādā veidā ietekmēt vai apturēt tiesvedības procesus Lielbritānijā būtu uzskatāmi ne vien par tiesu varas neaizskaramības apdraudējumu, bet "arī par rupju 1963.gada Vīnes Konvencijas par konsulārajām attiecībām un 1961.gada Vīnes Konvencijas par diplomātiskajām attiecībām noteikto diplomātisko un konsulāro funkciju pārkāpumu".
Tāpat skaidrots, ka šādas darbības var novest pie diplomātisko attiecību saasināšanās un pat attiecīgo amatpersonu atzīšanas par nevēlamām to uzņemošajā valstī. Līdztekus norādīts, ka Latvijas reakcija uz ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību mēģinājumiem līdzīgā veidā iejaukties valsts iekšējās lietās vienmēr ir bijusi ļoti asa.
LETA jau vēstīja, ka tiesa Lielbritānijā apstiprināja Brices meitas adopciju. Tikmēr Latvijas ārlietu dienests ir sniedzis un turpinās sniegt atbalstu Bricei, kurai Lielbritānijas sociālie dienesti atņēmuši meitu, ģimenes tiesību un interešu aizstāvībā tādā mērā, kādā to ļauj normatīvie akti. Latvijas vēstniecības Lielbritānijā un Tieslietu ministrijas - centrālās iestādes sadarbībai bērnu lietās - pārstāvji ir piedalījušies tiesas sēdēs, kurās gan rakstiski, gan klātienē ir pauduši atbalstu Brices pieteikumiem par adopcijas rīkojuma noraidīšanu, saziņu ar viņas nepilngadīgo bērnu un lietas jurisdikcijas nodošanu Latvijas kompetentajām iestādēm. Tas darīts, ņemot vērā, ka māte ir lūgusi ārlietu dienesta atbalstu un piecu gadu laikā, cīnoties par savu bērnu gan Latvijā, gan Lielbritānijā, gan Briselē, ir pierādījusi vēlmi iesaistīties.
Tieslietu ministrs un Valsts prezidents 11.augustā vienojās, ka Latvijas valsts turpinās sniegt atbalstu Bricei tiesvedībā Lielbritānijā.
Jau ziņots, ka Lielbritānijas medijos izklāstīti apstākļi, kādos pirms pieciem gadiem no Brices ģimenes izņemta divus gadus vecā meitiņa. Proti, bērns bijis mātes aprūpē līdz 2009.gada 4.septembrim, kad plkst.1 naktī sievieti aizturējusi policija, jo viņa alkohola reibumā gājusi pa ielu, stumjot meitu ratiņos. Sieviete nogādāta policijā un izsaukti sociālie dienesti. Viņai izteikts brīdinājums par atrašanos reibumā, kad viņas aprūpē atrodas mazgadīgs bērns. Meitenīte nodota viņas pieaugušajai pusmāsai. Pēc tam sociālie dienesti izvērtējuši apstākļus, kādos atrodas bērns, dodot atļauju paturēt bērnu ģimenē, kur par viņu rūpējās māte un pusmāsa.
Nākamo reizi ģimene policijas uzmanības lokā nonāca 2010.gada 5.martā, kad viņu mājokļa saimnieks izsauca policiju. Patruļas policisti dzīvoklī atrada vienu pašu 22 mēnešus veco meitenīti, un policistu sniegtais mājokļa apraksts iekļauts tiesas spriedumā. Policisti tiesā liecinājuši, ka bērns atrasts, mirkdams savā urīnā un notraipījies ar izkārnījumiem. Policisti meitenīti nogādāja slimnīcā, kur viņai konstatēts kontaktdermatīts, ko izraisījusi mirkšana urīnā. Bērna māte piekritusi meitenītes nodošanai sociālo dienestu aprūpē, un bērns nonācis audžuģimenē.
2010.gada augustā bērnam veikta vispārējā stāvokļa novērtēšana, konstatējot, ka viņam ir attīstības atpalicība, ko izraisījusi audzināšana bērna attīstību neveicinošos apstākļos un nepienācīga aprūpe.
Britu sociālie dienesti vēlreiz novērtējuši ģimenes apstākļus, secinot, ka bērna māte spēj rūpēties par meitu un ka ģimenē valda siltas attiecības. Pieņemts lēmums meitenīti atdot ģimenē, taču bērna māte sacījusi, ka viņai nepieciešams atrast jaunu mājvietu pirms bērna atgriešanās.
2010.gada decembrī policija aizturēja bērna māti par sīko huligānismu un atrašanos reibumā sabiedriskā vietā. 2011.gada martā konstatēts, ka mātes mājvieta vēl joprojām nav piemērota mazgadīga bērna uzņemšanai un viņa turpina meklēt jaunu dzīvesvietu. 2011.gada aprīlī bērnam veikta vēl viena vispārējā stāvokļa novērtēšana, konstatējot būtisku progresu bērna attīstībā.
2011.gada maijā māte pauda vēlēšanos atgūt bērnu. Lietas izskatīšanā jūnijā Ģimenes lietu tiesa deva atļauju nodot bērnu aizbildniecībā potenciālajiem adoptētājiem. Gadu vēlāk meitenītes lieta izskatīta vēlreiz, tiesai secinot, ka bērna māte nespēj nodrošināt adekvātu aprūpi un mātes uzraudzībā bērns cietis būtisku fizisku un emocionālu kaitējumu. Tiesa atzinusi par pamatotu bērna izņemšanu no ģimenes un adopcijas procesa sākšanu.