Ir labā ziņa – vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem jauniešu, kuri nekur nestrādā un nemācās, īpatsvars kopš 2011. gada ir sarucis par 8,1 procentpunktu. Sliktā ziņa – 2025. gadā Latvijā 11% jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem nedz strādāja, nedz mācījās, liecina Latvijas Darba devēju konfederācijas finanšu un nodokļu eksperta Jāņa Hermaņa apkopotā Centrālās statistikas pārvaldes informācija.
Statistiski – vidēji pēc 10 gadiem šīs grupas jauniešiem jākļūst par vecākiem, bet bērnu ir maz un paliek vēl mazāk.
Nestrādā un nemācās
Statistiskas dati nereti tiek servēti lietotājiem procentos no kopskaita, jo tā vieglāk uztvert un salīdzināt, tomēr bieži vien nozīme ir arī faktiskajam daudzumam, jo sevišķi, ja tas mainās, un jauniešu kopskaits kopš 2011. gada ir mainījies.
Vispirms par situāciju pēc iepriekšējās krīzes 2011. gadā. Togad minētajā vecuma grupā nestrādāja un nemācījās vairāk nekā 80 tūkstoši jauniešu – tas bija 19,1% no visu valstī esošo jauniešu kopskaita vecuma grupā no 15 līdz 29 gadiem. Kopumā šajā vecuma grupā 2011. gadā bija aptuveni 420 tūkstoši cilvēku.
2025. gadā, no vienas puses, mums ir priecīgas ziņas – vidēji tikai 11% jauniešu (29,3 tūkstoši cilvēku) vecumā no 15 līdz 29 gadiem nekur nestrādāja un nemācījās. Kopumā pērn šajā grupā bija virs 270 tūkstošiem cilvēku.
Ja paraugāmies uz procentiem, viss izskatās patiesi rožaini. Proti, jauniešu skaits vecuma grupā ir sarucis par 35%, bet tādu jauniešu, kuri nemācās un nestrādā, skaits kopš 2011. gada samazinājies par 64%. Īsi sakot, dīkdieņu skaits kopš pagājušās krīzes rucis gandrīz divas reizes straujāk nekā jauniešu daudzums kopumā. Tomēr, ja paskatās uz faktisko skaitli, tas ir daudz.
Sievietes Latvijā par mātēm kļūst pēc 30 gadu vecuma sasniegšanas – tas ir vidējais lielums. Ja pieņemam, ka šie 30 tūkstoši cilvēku tuvākajā nākotnē kļūtu par 15 tūkstošiem ģimeņu, kurās turpmākajos 10 gados parādās vismaz viens bērns, var izvirzīt hipotēzi, ka vecāki ar nepilnvērtīgu izglītību un ilgstošu bezdarba pieredzi ir viens no dzimstības sarukuma cēloņiem.
Ikgadējo neveiksmju summa
Stāsts par vidēji 10% jauniešu, kuri pēdējo piecu gadu laikā izkrīt no aprites, nav kaut kāda vienas dienas neveiksme, bet gan katra gada kritiskā masa, kas sagulst dzīvei negatavo cilvēku lielajā kaudzē, turklāt par viņiem interese parādās brīžos, kad šādi ļautiņi nonāk līdz bezdarbnieku kantorim.
Pērn novembrī šīs rubrikas rakstā Bez profesijas Latvijā ir grūti jau rakstīju par asociācijas Latvijas koks prezidenta Paula Beķera pētījuma Nākotnes darbaspēks secinājumiem. Īsā versija: 35–50% jauniešu nepabeidz augstskolas, paliekot bez profesijas; 44% nepabeidz vidējās profesionālās izglītības iestādes, paliekot bez profesijas; 30% pēc vidusskolas neturpina mācības, arī paliekot bez profesijas. Rupji lēšot, no pētījuma izriet, ka vismaz puse no jauniešiem, sasniedzot brieduma gadus, proti, 30 un vairāk, ir Latvijas darba tirgum negatavi, bet ceturtdaļai nav cerību šeit atrast darbu.
Piemēram, pēc P. Beķera izpētītā, darba tirgus gribētu 42% no jauniešiem ar atbilstošu augstāko izglītību. No visiem pieejamajiem jauniešiem tikai 18% pabeidz augstskolas. Neņemot vērā izglītības atbilstību darba devēja prasībām, augstskolu absolventu pēc būtības ir divas reizes mazāk, nekā darba tirgus pieprasa, pat nerunājot par to, ka jauniešu kopumā ir mazāk, nekā vajadzētu. Ik gadu pensionējas vairāk cilvēku, nekā ir jauniešu 18 gadu vecumā.
Problēmas sakne ir noteikta
Galveno ķezas iemeslu ir konstatējusi Valsts kontrole savā ziņojumā Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība, kuru tā publicēja šāgada 18. februārī. Jēga ir pateikta ziņojuma ievadā: "Ir vienots pamatizglītības standarts, ievēroti normatīvie akti, un skolas ir akreditētas, tomēr atšķirības skolu praksē – mācību stundu skaitā, skolēnu snieguma vērtēšanā un atbalsta nodrošināšanā – var būtiski ietekmēt izglītības kvalitāti un skolēnu izaugsmi. Savukārt akreditācijas process, izglītības attīstības plānošana un kvalitātes monitoringa rīki šobrīd neveido pamatu kvalitatīvas pamatizglītības nodrošināšanai."
Īsi sakot, atšķirības pamatizglītībā izveidojas tik nopietnas, ka vidēji aptuveni 10% jauniešu nepabeidz profesionālās skolas, vidusskolas vai arī nespēj pabeigt augstskolas. Tā sauktais atbirums augstskolās, valsts budžeta programmās, piemēram, 2016. gadā sasniedza 35%. Kopš tā laika augstskolas ir meklējušas savus risinājumus, lai aiztaisītu robus izglītībā. 2019. gadā nāca klajā OECD pētījums par atbirumu Latvijas augstskolās: 48% – bakalaura programmās, 61% – īsā cikla programmās. Turklāt vīriešiem studijās neiet teju divas reizes biežāk kā sievietēm. Ievērojot, ka reforma Skola 2030 tika ieviesta steigā, tostarp realizēta pandēmijas laikā ar attālinātās apmācības metodēm, laiks līdz 2025. gadam drīzāk ir aizvadīts, lai likvidētu šī pasākuma sekas, nevis lai uzlabotu stāvokli. OECD ziņojumi par izglītību gadu no gada kopš tā laika par Latviju būtiski nemainās.
Sekas un secinājumi
Jauniešiem, kuri dzīvi sāk veidot bez profesijas un jēdzīgām darba iespējām, ir vairākas iespējas. Pirmkārt, meklēt darbu ārvalstīs, tur mēģinot aizpildīt vienkāršo darbu robus. No tā seko tikai viens secinājums – viņi Latvijā ģimeni nedibinās. Otra iespēja ir kļūt par ilgstošiem bezdarbniekiem. Tur iznākums ir tāds pats – šie cilvēki nekļūs par vecākiem pat tad, ja spēs radīt pēcnācējus. Visbeidzot, ir iespēja tomēr atrast darbu tepat Latvijā, saņemot minimālo atalgojumu. Divi šādi minimālās algas saņēmēji var uzturēt ne vairāk par vienu pēcnācēju. Tikai realitāte ir par labu izbraukšanai. Laikā no 2013. līdz 2023. gadam Latviju pameta līdz 7,7% no visām jaunajām fertilā vecumā esošajām sievietēm. To pērn jūnijā rubrikā Kuram tas rūp? pētījumā Lai dzimtu vismaz 15 tūkstoši gadā atklāj Juris Paiders.
10% jauniešu nekur nemācās un nestrādā, par 4% līdz 5% gadā samazinās potenciālo jauno vecāku skaits (raksts Trūkst jaunu vecāku, trūks arī bērnu 2025. gada aprīlī), dzimstības samazinājums gadā – 10% un vairāk.
Latviešu izmiršanas cēloņi slēpjas aplamā izglītībā. Iespējams, daļa, iespējams, visi cēloņi ir izglītībā. Mēs mācām mūsu bērnus aplami, nepietiekami un nevienmērīgi, bet vajadzīgi nākotnei ir visi no mums, lai mēs būtu arī turpmāk. Kuram tas rūp?