Cēsīs – ar ekskavatoru pret vēsturisku māju

Pēc VKPAI Cēsu inspektores Daces Ķibildas teiktā, ēku Pils ielā 4 paredzēts atjaunot tās sākotnējā izskatā, maksimāli saglabājot ēkas oriģinālās detaļas. Ēka bijusi ļoti nolaista un atradusies sliktā tehniskā stāvoklī, tāpēc saskaņā ar projektu bija paredzēts ēkas divas sienas nojaukt, savukārt atlikušās divas - saglabāt. Tāpat plānots saglabāt arī dekoratīvo koka erkeru, kura demontētās detaļas šobrīd noliktas noliktavā. Šobrīd neskaidrs esot arī ēkas trešās sienas liktenis, jo pēc VKPAI pieaicināto ekspertu atzinuma, atklājies, ka siena ir sačabējusi un nav nestspējīga, tādēļ arī to visdrīzāk nākšoties nojaukt. Arī daļa no erkera demontētājām koka daļām ir satrupējušas, tāpēc to vietā tiks izmantotas jaunas.Biedrības «Nenojauc» pārstāvji sarosījušies, jo ir neizpratnē par veidu, kā būvdarbi tiek veikti. Viņi būvdarbus nosaukuši par barbarisku nojaukšanu, kas paslēpta zem saukļa «atjaunot». Biedrības «Nenojauc» pārstāvji pārliecināti, ka ēkas fasāde un erkers būtu jāsaglabā maksimāli, tāpēc tas, ka iznīcināta būtiska daļa detaļu, kuras būtu bijis iespējams saglabāt un izmantot ēkas atjaunošanā, ir būvnieku paviršā darba sekas.Viens no biedrības dibinātājiem Edgars Raitums uzskata, par absurdu un neiespējamu atjaunot zudušas, šai gadījumā speciāli nojauktas ēkas to sākotnējā izskatā. «Nav iespējams atkārtot pagātnē notikušu faktu, izgatavotu priekšmetu vai būvētu celtni,» tā E.Raitums. Viņaprāt, šādi iegūstams vien neprognozējams, parasti sliktas, kvalitātes atdarinājums. Arī D.Ķibilda norāda, ka būvdarbus nevar īsti saukt par ēkas atjaunošanu, bet drīzāk par kopijas izveidi. Tomēr viņa uzsver, ka ir saprātīgi jāpadomā, ko var saglabāt un ko ne.Savukārt biedrības «Latvia Nostra» dibinātājs, arhitekts Pēteris Blūms uzsver, ka ēkas nojaukšanā nav izmantota īstā pieeja. Tā vietā, lai visu ar ekskavatoru un citu smago tehniku nograutu, ēku vajadzējis demontēt ar rokām. «Civilizētās sabiedrībās uzskata, ka, atjaunojot vecas mājas, jāmēģina atgūt viss iespējamais – ķieģeļi, dēļi, brusas, apkalumi. Tomēr Latvijā visam ķeras klāt ar ekskavatoru,» secina P.Blūms. Viņš arī norāda, ka vēsturiski ēka nav unikāla vērtība, tomēr tā bijusi «forša māja». Jāpiebilst, ka pēc D.Ķibildas teiktā, būvdarbi notiek atbilstoši visām būvatļaujām un dokumentācijai, tādēļ nekādi pārkāpumi fiksēti nav.Tomēr P.Blūms uzskata, ka tas, kā ēka tika nojaukta, nav labākais stils, ko parādīt cilvēkiem. Viņaprāt, vajadzējis saglabāt vismaz ielas fasādi, jo tur tehniskie defekti nebija tik lieli kā pagalma fasādei. «No pilsētas un ēkas īpašnieka būtu vajadzīga skaidra griba, lai saglabātu vēsturisko ēku. Tomēr viņi šādu gribu nav izrādījuši,» teic P.Blūms un norāda, ka ēkas nojaukšana kā vienīgais bezalternatīvu risinājums ir ļoti slikts precedents un paraugs kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai tās autentiskā veidolā.