Kāpēc dzimumu līdztiesības problēmas mūsdienu sabiedrībā joprojām nav izzudušas?
Domāju, lielākoties tas ir tāpēc, ka, runājot par dzimumu līdztiesību, ir ļoti daudz dažādu aspektu. Piemēram, profesijas. Kādreiz tradicionāli sievietes nestrādāja fiziski smagus darbus kaut vai tādēļ, ka sievietes ķermeņa uzbūve ir smalkāka. Tagad lielākoties viss ir modernizēts un tiek izmantotas tehnoloģijas, taču nekas nav mainījies. Piespiest pogu, vērot datora ekrānu un izmantot tālvadības pulti var arī sievietes, bet to joprojām dara vīrieši, un sievietes strādā par medicīnas māsām. Šai sistēmai būtu bijis jāmainās. Līdz ar to man nav atbildes.
Kuras ir lielākās problēmas šobrīd?
Visas problēmas šajā jomā ir savstarpēji saistītas, bet lielākais izaicinājums joprojām ir stereotipi. Kopš bērna dzimšanas vecāki, vecvecāki, kaimiņi un pārējā sabiedrība sagaida vienas konkrētas lietas no zēniem un citas - no meitenēm. Tas lielākā vai mazākā mērā turpinās arī skolā, ieliekot bērnus sava veida rāmī, piemēram, uzskatot, ka tādi priekšmeti kā filozofija, valodas un māksla vairāk piemēroti meitenēm. Savukārt šie rāmji ietekmē arī karjeras izvēli. Tāpat nosodījumu no sabiedrības saņem vīrieši, kuri ir emocionālāki, un sievietes, kuras ir spēcīgākas. Šie stereotipi ierāmē visu, ko mēs darām, un, kamēr dažiem tas nav šķērslis, citiem to ir ļoti grūti pārvarēt. Būs nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai to mainītu.
Kā ES dzimumu līdztiesības jautājumos izskatās uz pārējās pasaules fona?
Par dzimumu līdztiesību var runāt dažādos līmeņos, piemēram, apskatot nodarbinātību vai izglītības līmeni, bet kopumā ES rādītājs dzimumu līdztiesības jautājumos ir augsts. To gan veicinājis tas, ka visās 28 ES dalībvalstīs ir vienādi politikas plānošanas dokumenti un vienādas rekomendācijas šajā jautājumā. Piemēram, viens no mērķiem ir līdz 2020. gadam panākt, ka nodarbināti ir 75% sieviešu un 75% vīriešu. Šādas vispārīgas rekomendācijas mudina dalībvalstis domāt par dzimumu līdztiesību. Arī salīdzināšana ir labs instruments, jo neviena valsts nevēlas, lai citi redz, ka šajā jomā tā atpaliek. Savukārt atsevišķām valstīm, piemēram, Kanādai, Indijai, Dienvidāfrikai, ir savi mērķi un kritēriji, tāpēc nav iespējams salīdzināt. ES ir labs veids, kā uzturēt veselīgu sacensību dzimumu līdztiesības jautājumos.
Kuras ir tās valstis, kur dzimumu līdztiesības jautājumi vairs nav problēma?
Šādu valstu nav. Vēl nav. Pat ja mēs skatāmies tikai uz ES, visās valstīs ir jomas, kurās ir nepieciešami uzlabojumi. Tāpēc mēs nevaram teikt, ka ir kaut viena valsts, kur pilnībā pastāv balanss starp vīriešiem un sievietēm. Vēl ne.
Tad kurā ES valstī ir labākie rezultāti?
ES Dzimumu līdztiesības indekss par situāciju 2010. gadā rāda, ka augstākais rezultāts ir Zviedrijai, kurai cieši seko Somija, Dānija un Nīderlande. Tomēr nevar zināt, kādi būs rezultāti, kad šo rādītāju atjaunosim. Jāsaprot, ka šo indeksu veido dažādi kritēriji. Piemēram, Somijā ļoti labs rezultāts ir sieviešu un vīriešu proporcijai parlamentā, bet, ja paskatās uz citiem rādītājiem, situācija nav tik laba. Piemēram, meitenes joprojām biežāk izvēlas studēt sociālās zinības, pedagoģiju, tikmēr puiši - ceļubūvi, transportu, tehnoloģijas -, un šī izvēle atspoguļojas arī turpmākajā karjerā. Arī atalgojuma jautājums. Ir princips, ka par vienādas nozīmes darbu sievietēm un vīriešiem ir jāsaņem līdzvērtīgs atalgojums, bet ne vienmēr tā ir. Redzam arī, ka sievietēm biežāk ir augstākā izglītība. Loģiski būtu, ka tādēļ viņas ieņemtu arī augstākus amatus, bet tas tā nav. Te mēs atkal atgriežamies pie stereotipiem.
Un kā ar valstīm, kurās situācija ir bēdīgākā?
Līdzīgi kā iepriekš - neviena valsts nav sliktākā un neviena nav labākā, jo kritēji ir dažādi. Tad ir jāskatās konkrētās jomās, kuras valstis izceļas labā vai sliktā nozīmē. Piemēram, Luksemburgai bija labākais rādītājs attiecībā uz ienākumiem. Bet vienmēr ir lietas, kas veido balansu.
Dažās valstīs ir noteiktas speciālas kvotas, lai ievērotu dzimumu līdztiesību darba vidē. Tas ir labākais risinājums?
Ja atceros pareizi, Latvijai sokas ļoti labi pat bez kvotām. Līdz ar to es teiktu, ka ir divi varianti. Viens ir iztikt bez kvotām, bet tad ir jābūt izpratnei par sieviešu nozīmi uzņēmumos. Lai to panāktu, dažreiz nepieciešams ļoti ilgs laiks. Daudz kas atkarīgs arī no individuāliem cilvēkiem - uzņēmuma vadītājs var iedrošināt sievietes pievienoties kolektīvam, bet ar laiku viņa vietā var nākt kāds cits, kuram attieksme ir cita, un progress var apstāties. Bet kamēr vien ir progress, kvotas nav nepieciešamas. Taču gadījumos, ja tā nav, kvotas var palīdzēt. Šāds formāls nosacījums veicina izpratni un piespiež cilvēku domāt un rīkoties. Te gan nereti ir aizbildinājums, piemēram, ka kādā konkrētā jomā nav pietiekami daudz kvalificētu un pieredzējušu sieviešu. Problēma te ir ar atlases kritērijiem.
Bet, iespējams, tiešām ir situācijas, ka pretendenti vīrieši ir vairāk pieredzējuši un zinošāki. Šajos gadījumos darbā jāpieņem mazāk kvalificēts darbinieks tikai tāpēc, ka tā ir sieviete?
Tādu apstākļu dēļ kā bērnu kopšanas atvaļinājumi, pusslodzes darbs, slimības lapas, slimojot bērnam, utt. sievietēm nav tikpat lielu iespēju kā vīriešiem karjeras izaugsmē. Viņām ir mazākas iespējas iegūt lielu darba pieredzi, piedalīties dažādās uzņēmuma rīkotās mācībās. Arī darba devējs ar sievieti, kura ģimenes dēļ strādā, piemēram, uz pusslodzi, nerēķinās tikpat daudz kā ar vīrieti, kurš darbā ir visu laiku. Tas nozīmē, ka ātrums, kādā vīrietis kāpj pa karjeras kāpnēm, ir lielāks nekā sievietei. Bet tā nav sieviete, kura izvēlas šādu ceļu. Tā ir sabiedrība, kura pieprasa sievietei šādi rīkoties. Līdz ar to sievietei netiek dota iespēja pierādīt, ka ilgstoša darba pieredze nav tik būtiska kā zināšanas. Sievietei var nebūt gadiem ilgas pieredzes, bet var būt ļoti labas zināšanas.
Kā Latvija izskatās uz citu valstu fona?
Nemācēšu atbildēt, jo neesmu sekojusi līdzi, kas notiek tieši Latvijā. Tiekoties ar Latvijas pārstāvjiem, dzirdēju, ka viens no izaicinājumiem ir panākt balansu izglītības jomā, piemēram, mudinot sievietes studēt arī citās jomās, ne tikai tajās, kuras šķietami domātas sievietēm. Domāju, ka Latvijā ir tie paši izaicinājumi, kas citās ES dalībvalstīs. Neesmu pamanījusi nekādu specifisku problēmu tieši Latvijā.
Kādi vēl jums ir secinājumi pēc tikšanās ar Latvijas pārstāvjiem?
Ir redzams, ka atbildīgās iestādes ir apzinājušas problēmas un ir arī skaidrība par to, kā jārīkojas turpmāk. Tomēr daudzās valstīs šīs problēmas jau tiek veiksmīgi risinātas, tāpēc ir jāmeklē labie piemēri, tā ietaupot naudu un laiku. Tas atkal ir mūsu uzdevums. Domāju, ka prezidentūras laikā redzēsim, kādas būs Latvijas iniciatīvas. Latvija uzņēmusies runāt arī par ļoti nopietnu un svarīgu tēmu - nepilnībām pensiju jomā, kas īpaši aktuālas ir, sabiedrībai novecojot. Jau sen ir zināms, ka sievietēm ir mazāka pensija. Vīrieši ierasti strādā vairāk, pilnas slodzes darbu bez lieliem pārtraukumiem, kamēr sieviešu karjeras izaugsmi ietekmē jau manis minētie faktori - bērnu kopšanas atvaļinājumi, pusslodzes darbs utt. Līdz ar to sievietes neuzkrāj tikpat lielas pensijas kā vīrieši un vecumdienās sievietēm ir lielāks risks dzīvot nabadzībā.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā