«Lai arī bankas ir sevišķi smalka lieta un pārlieka uzmanības pievēršana banku stāvokli tikai pasliktina, būtu muļķīgi uzskatīt, ka krīze rodas no banku aprakstīšanas avīzēs. Tāpat būtu muļķīgi uzskatīt, ka valdībā speciāla darba grupa un Saeimā komisija finanšu krīzes izmeklēšanai izveidota tikai tāpēc, ka arestēja Lainbankas vadību, vai ka krīzi Latvijas finanšu sistēmā izraisīja vienīgi skaļie šīs bankas notikumi. Lai cik nepatīkami tas būtu, pēc spožiem iepriekšējo gadu rezultātiem vairāku banku popularitāte ir sašķobījusies – dažādu iemeslu dēļ tās ir pazaudējušas lielas naudas summas, un tas nenotika pēdējā mēneša laikā. Caurumus lāpot un savstarpējos rēķinus kārtojot, ''krīze'' ir izspiedusies uz āru,'' rakstīja Diena, secinot, ka krīzes nav, bet krīzes elementi gan ir vērojami.
Latvijas Bankas prezidents Einars Repše toreiz pauda apņēmību banku sistēmu sakārtot.
Tomēr Dienas pirmajās lapās 1995. gada martā bija aizraujošākas lietas par banku šūpošanos, piemēram, Saeimas sekretāra biedra Zigurda Tomiņa (Latvijas Zemnieku savienība) dēkas ar prostitūtām Amerikā. Dienas 3. marta numurā Mārtiņš Ķibilds publicēja pirmo Dienas vīriešu kluba lielo sarunu ar mākslinieku Arti Buti, politiķi Jāni Jurkānu un Uzņēmumu reģistra vadītāja vietnieku Edgaru Šķenderi (šī rubrika gan neiegājās). Sarunas beigās Mārtiņš jautāja: ''Kas ir svarīgākais, ko jūs, guļot uz nāves gultas, gribētu redzēt aiz sevis atstātu?''
Bute: ''Noteikti bērni. Lai viņi kas būtu, kaut ko sasniegtu. Un vēl… Es tomēr neesmu atmetis domu par sava mūža labāko gleznu.''
Šķenderis: ''Ja pirms nāves būtu iespējams dzīvi vēlreiz pārdomāt, es gribētu aiziet apskaidrots. Pagaidām manī ir tik daudz šaubu…''
Jurkāns: ''Zināt, kas jums var palīdzēt? Katru vakaru, pirms liekaties gultā, iedomājieties, ka esat zārkā un apkārt jums stāv tuvi cilvēki. Ko viņi teiktu kapa runā, ko domātu, ko atcerētos? Ja ir laiks katru vakaru ''nomirt'', nākamajā rītā, pirms gāzt kādam pa ausi, jūs padomāsiet, vai viņš neatnāks uz jūsu bērēm.''
Ķibilds: ''Vakaros gultā mēs visbiežāk gan nodarbojamies ar kaut ko citu, nevis ''mirstam''.''
Jurkāns: ''Žēl. Ja katru vakaru mums būtu pēc iespējas mazāk ko nožēlot no dienā padarītā, tā būtu lieliska sajūta. Bet kad es pa īstam mirtu… Es negribētu, ka man uzliek kapa plāksni tikai tāpēc, lai visi uzzinātu, ka esmu miris. Es gribētu, lai visi redz, ka es esmu dzīvojis.''
Ķibilds: ''Es to atcerēšos.''
4. marta Dienas pirmajā lapā nonāca Latgales banka – kā policijas intereses objekts –, 6. marta Dienas pirmās lapas lielā bilde rādīja Zviedrijas Latvijai izdoto biznesmeni Rustemu Kadirovu, bet 7. martā visu septīto lapu aizņēma raksts par to, kas tā tāda Banka Baltija. Tomēr vairāk ziņu bija par dažādiem reketieru un mafijas izgājieniem (Mafija nogalina piecus cilvēkus – 11. marta ziņa par apšaudi Daugavpilī), kā arī dzīvespriecīgas ziņas. Sūzija Kvatro ierodas uz Skonto balli – 70. gadu pusaudžu elku Rīgas lidostā bija nofotografējis Uldis Briedis, bet Uldis Rudaks vēstīja, ka Kvatro dziedās Skonto piecu gadu jubilejas viesiem Kongresu namā. 15. marta Dienas rubrikā Smalko aprindu hronika šī balle jau tika atreferēta. ''Pirmajā brīdī mani pārņēma dīvaina sajūta: kāpēc tik maz pazīstamu seju?'' rakstīja hronists.
''Taču atcerējies, ka darījumu tautā firma Skonto tiek dēvēta par ''čekistu firmu'', sapratu, ka tieši tā arī jābūt: šajā profesijā, ja atceramies, viena no trim sastāvdaļām bija vēss prāts, nevis pazīstama seja.
Atcerējies arī to, ka ikviens īstens īstās Latvijas patriots uzskata, ka PSRS sabrukums ir čekistu roku darbs, nomierinājos un drīz vien šajā anonīmo altruistu pulkā, kurā, atskaitot pirmo piecnieku, patiesi netrūka to dažu, par kuriem biju dzirdējis baumojam kā par čekistiem, manīju arī sabiedrībā pazīstamas sejas, kas acīmredzami priecājās par PSRS sabrukumu. Tā sakot, ''uz neatkarību kaut pastalās'' un ''no elles laukā kaut ar pašu velnu''. Un jāatzīst, ka pasākuma saimnieku karstās sirdis bija gādājušas, lai vakars izdodas tiešām lielisks – ne sliktāks par Bankas Baltija pirmās piecgades svinībām Rundālē.
Tiesa, sivēni te netika cepti un galdi nebija līdz apvārsnim, kā toreiz Rundālē, taču i uz šiem netrūka ne sāļa, ne salda, un dzērienu buķete bija pat smalkāka nekā pilī.''
Mācējām mēs saglabāt optimismu uz mafijas karu un bankutrīces fona. Vai tiešām koronavīruss liks mums nolikt karotes?
Itamars Toledano
Novērotājs