Traģiskā vēsts par mazā Ivana Berladina nāvi pāršalkusi visu Latviju, tāpēc var rasties iespaids, ka tas ir tikai izņēmums, rets gadījums, tomēr realitātē ir krietns skaits bērnu, kas cieš un daudz labāk jūtas uz ielas, nevis ģimenē. Turklāt, lai arī vardarbība nereti notiek līdzcilvēku acu priekšā, dažādu vēsturisku vai psiholoģisku faktoru ietekmē liela daļa cilvēku izvēlas neko no tā neredzēt, līdz notiek kas neatgriezenisks.
Teikt, ka Latvijas sabiedrība ir vienaldzīga, būtu nekorekti, uzskata bijušais Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs Andrejs Vilks. Proti, lai gan bija cilvēki, kas nekādi nerīkojās, redzot, ka mazais puika iet pa ielu vai brauc autobusā pilnīgi viens, nevar aizmirst arī tos tūkstošus, kas pašaizliedzīgi vairākas dienas un naktis viņu meklēja.
Medijos pēdējo dienu laikā bieži izskanējuši pārmetumi dažādām pusēm. Tā, piemēram, akmens tiek mests arī kaimiņu dārzā, kas pēc puikas pazušanas policijai norādīja, ka ģimenē bieži tiek lietot alkohols. "Būtu pārspīlēti teikt, ka sabiedrība ir vienaldzīga. Ir cilvēki, kas ir atbildīgi pret sevi un līdzcilvēkiem, un ir arī tādi, kas nav," spriež Vilks. Viņš zina teikt, ka policija visai bieži saņem zvanus no personām, kas ziņo par sliktiem apstākļiem kaimiņu ģimenēs vai, piemēram, par piedzērušiem vecākiem, kas uz ielas atrodas ar bērniem. Taču, pēc eksperta domām, šobrīd plaši izplatīta pārspīlēta tolerance: "Bieži cilvēki domā – katrs drīkst dzīvot un audzināt bērnu, kā viņa ieskatos ir pareizi, tur nevajag iejaukties. Mēs kļūstam pārāk iecietīgi pret cilvēku brīvības izpausmēm, aizmirstot, ka jebkura brīvība sev līdzi nes arī pienākumus. Plašākā kontekstā – normālā sabiedrībā ikviens ir atbildīgs par ikvienu sabiedrības locekli."
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena ceturtdienas, 13.jūlija, numurā!
Baisi
Vienaldzība
domāju