Eksistenciālās barikādes

Ar barikādēm nav gluži kā ar boļševiku sestdienas talku, kurā ar gadiem kļuva arvien vairāk to, kas bija palīdzējuši Ļeņinam nest baļķi, tomēr vismaz viens apgalvojums – ka arī visi cittautieši tajās stāvējuši – man īsti nelīmējas kopā ar paša redzēto un dzirdēto, jo man no redzes atmiņas neiziet interfrontistu gājiens Rīgas centrā vēl pirms barikāžu laika. Tā Padomju Savienības aizstāvju straume, gan veci, gan jauni, kas todien ar PSRS un LPSR karogiem plūda pa Raiņa bulvāri stacijas virzienā, šķita gandrīz nebeidzama, jāteic, gandrīz tikpat nebeidzama kā tālaika Tautas frontes gājieni ar Īvānu, Kosteņecku, Latvijas un Rēriha karogiem priekšgalā. Pat visi latvieši nebija barikādēs, kur nu vēl cittautieši.

Bet šoreiz ieskatīsimies laikā gadu pēc barikādēm. Kurā brīdī līdzās lepnumam par tautas stāju 1991. gada janvāra dienās, sērām par nošautajiem un naidam pret asiņaino impēriju pievienojās arī citas sajūtas, sociālo rūgtumu un pat barikāžu vajadzības apšaubīšanu ieskaitot?

Vai tikai tad, kad Krievijas specdienesti bija izpētījuši, ka būtu noderīgi potēt domu par Latviju kā "neizdevušos valsti"? 1992. gada janvāra Dienas liecina, ka šīs sajūtas ienāca jau visai drīz pēc tam, kad cilvēki bija gatavi neapbruņoti stāties pretī regulārajai armijai.

1992. gada 11. janvārī Dienā tika izziņota pirmā "Janvāra upuru piemiņas nedēļa", Latvijas Tautas fronte kopā ar citām organizācijām to rīkoja no 13. līdz 21. janvārim, tātad atbilstoši gadu iepriekš notikušajai "karstajai" nedēļai, kas sākās ar reakciju uz cilvēku slepkavošanu pie Viļņas telecentra un beidzās ar OMON uzbrukumu Iekšlietu ministrijai. 1992. gada 13. janvārī LNNK valde bija nolēmusi rīkot piketu pie Ziemeļrietumu armijas grupas (agrāk Baltijas kara apgabala) štāba, protestējot pret bijušās PSRS armijas atrašanos Latvijā. Nākamajās dienās piemiņas brīži bija paredzēti vietās, kur pirms gada tauta pulcējās svarīgu objektu aizsardzībai, – pie Ulbrokas radiotranslācijas torņa, pie tālsakaru centra Dzirnavu ielā 105, pie Ministru padomes, Vecmīlgrāvī pie Roberta Mūrnieka bojāejas vietas, pie Zaķusalas televīzijas kompleksa, Bastejkalnā un, protams, Doma laukumā pie ugunskuriem.

"Pagājušā gada janvāra pieredze ir atjaunotās Latvijas valsts un visu mūsu kopējs īpašums: laiks, kurā mēs uzzinājām katrs par sevi un arī par visu tautu tik daudz negaidīta kā vēl nekad agrāk,» 14. janvāra Dienas ievadkomentārā Janvāra mācības II rakstīja Dienas komentētāja Aija Cālīte. "Sapratām, ko drīkst maksāt brīvība un vai esam maksātspējīgi. Lai izpaliek retoriskais jautājums: kur gan pa šo gadu zudusi janvārī izjustā vienotība?" (Lūk, tātad iepriekšminētās šaubas un rūgtums parādījās jau 1992. gadā – E. Z.) "Esam pārliecinājušies – tautai izšķirošos brīžos tas, kas bijis tikai zemdegās, uz āru izlauzīsies," Cālīte nezaudēja optimismu.

15. janvāra Dienā barikādes muzikālajā aspektā atcerējās Juris Vilcāns rakstā Barikādes un deju plači. "Nākošajā dienā pēc Viļņas notikumiem Rīgā sāka celt barikādes. Reizē ar improvizētām skatuvēm. Tā šajā bargajā, nežēlīgajā laikā muzikanti stājās Rīgas sardzē ar saviem ieročiem – ģitārām, saksofoniem, trompetēm, vijolēm, koklēm, nosalušiem pirkstiem un salā aizsmakušām balsīm." (To būs lasīt Evijas Vēberes kritiķiem – E. Z.) "Revolūcijas, ja tās nav pārāk asiņainas, atraisīdamas cilvēkos ne tikai ārdošās, bet arī radošās spējas, iztēli un fantāziju, uz brīdi atbrīvodamas mūs no ikdienišķās hierarhijas, privilēģijām, normām un aizliegumiem, kļūst par nesamākslotas mākslas faktiem. (..) Ir kāda estētiska kopsakarība, kas vieno revolūcijas. Tās ir barikādes. Tas ir hepenings. Tas ir šis karnevāliskums revolūcijā. Barikādes un deju plači.

Reizēm revolūcijas dalībnieki it kā aizmirsa, ka spēles likme ir reālas dzīvības. Janvārī Rīgā nopietnība un spēle, naids un smiekli, rekviēms un šlāgeris gāja roku rokā."

Tālāk Vilcāns uzskaitīja spēlētājus: "Sāka folkisti (bardi) Mazajā ģildē un vadošie rokmuzikanti Doma laukumā un Zaķusalā. Arī kori. Un "akadēmiskie" mūziķi LU aulā. Pirms pusnakts no turienes pēc draudīgām ziņām no radio visi "aizgāja uz fronti". Mūziķi turpināja spēlēt. Dīvaina likās orķestra spēle pilnīgi tukšā zālē. Bet ne jau klausītāju dēļ tika spēlēts. Mūzika no estētiskas dabas parādības pārtapa eksistenciālā.

Nācās dzirdēt: "Ko nu tagad balagānu taisīs, kad cilvēkus šauj." Rīgā 1991. gadā balagānu novērsa reālais mērķis – Latvijas neatkarības ideja. Tikai vēlāk notiks jauno struktūru integrācija ar vecajām, tikko kā pārkrāsotajām. Purvs gribēs iesūkt sevī bridēju."