Risinājums gan nav vienkāršs. Lai šo statistiku samazinātu, nepieciešams izstrādāt ilgtermiņa plānu, nosakot hronisko slimību ārstēšanu par prioritāti, un sava artava jāiegulda arī darba devējiem. Speciālisti aicina vērtēt pieredzi citās valstīs, kurās jau ir jūtami rezultāti.
Maksā sabiedrība
MSS ir viens no galvenajiem darba kavēšanas iemesliem Eiropā - apmēram puse no kavēto dienu skaita un 60% paliekošas darba nespējas gadījumu rodas tieši šī iemesla dēļ. MSS radītie zaudējumi ik gadu sasniedz pat līdz 2% no Eiropas Savienības IKP. Tas nozīmē, ka apmēram 100 miljonu eiropiešu cieš no pastāvīgām muskuļu un kaulu sāpēm. Turklāt darbaspēka novecošana tikai pastiprina hronisko slimību izraisītās problēmas. Tas negatīvi ietekmē darbspēju, darba ražīgumu un var veicināt sociālo atstumtību.
Latvijā MSS izraisīto seku dēļ apmēram 383 400 slimniekiem ir konstatēta darba nespēja, un zaudējumi valsts ekonomikai sasniedz 140 miljonu eiro gadā. Latvijas Veselības ekonomikas asociācijas vadītāja un apvienības Fit for Work (piemērots darbam) Latvijā vadītāja Daiga Behmane Dienai stāsta, ka, izanalizējot slimību izmaksas, noskaidrots, ka tiešās veselības aprūpes sistēmas izmaksas ir tikai ap 20%. Tie ir apmaksātie pakalpojumi, ārsti, stacionēšanās izmaksas un medikamenti. Pārējie 80% būtībā sadalās uz citām sabiedrības grupām. Respektīvi, lielākā izmaksu daļa jeb 34% ir jāsedz pašam slimniekam. To veido līdzmaksājumi, savlaicīga diagnostika, jo daudzi nevēlas gaidīt ilgās rindās, lai veiktu valsts apmaksātus izmeklējumus, kā arī rehabilitācija, kura ne vienmēr tiek nodrošināta. Šajā summā ierēķināti arī pacientu zaudētie ienākumi, ja pacientam vidējās darba algas vietā ir jāsaņem invaliditātes pabalsts. Jāatzīmē, ka tieši šo pacientu grupā diemžēl lielā daļā gadījumu iestājas invaliditāte tieši darbspējīgā vecumā.
Otra lielākā izmaksu daļa - aptuveni 30% - gulstas uz darba devēju pleciem. Pēc Behmanes teiktā, šīs izmaksas saistītas ar to, ka darbiniekiem samazinās produktivitāte un attiecīgi nostrādāto stundu skaits nedēļā ir mazāks nekā darbiniekam bez slimības un sāpēm. Darba devējam arī jāapmaksā pirmās 10 dienas no darba nespējas lapas izmaksām. Savukārt sociālās apdrošināšanas sistēmas izmaksas, kas saistītas ar pilnīgu darbspējas zudumu un invaliditātes pabalstiem, veido 16%, kaut gan šī proporcija realitātē varētu būt vēl lielāka. Turklāt, kā Dienai uzsver Behmane, tā ir tikai viena no hronisko slimnieku grupām.
Pārņemt pieredzi
Lai Latvijā un Eiropas Savienībā (ES) kopumā izstrādātu labāko ilgtermiņa plānu, kā pēc iespējas efektīvāk atjaunot šo pacientu grupas darbspējas, Latvijā tikās atbildīgās amatpersonas un dažādu organizāciju pārstāvji no 25 valstīm, tai skaitā no ES dalībvalstīm. Konferences mērķis bija Fit for Work Eiropas apvienības vārdā aicināt Latvijas prezidentūru ES un ES dalībvalstu valdības par prioritāti noteikt hronisko slimību savlaicīgu ārstēšanu. Viens no variantiem ir pārņemt pieredzi no dažām ES dalībvalstīm.
Kā veiksmes stāsts tiek minēta Spānija. Tur realizētā savlaicīgās palīdzības programma, kas paredzēta tieši MSS slimniekiem, sekmējusi pacientu atlabšanu un arī ekonomiskā ziņā uzrādījusi labus rezultātus - īslaicīgas darba nespējas gadījumu skaits ir samazinājies par 39%, un paliekošas darba nespējas gadījumu skaits sarucis uz pusi. Turklāt katrs programmā ieguldītais eiro ir ļāvis ietaupīt apmēram desmit eiro. Patlaban savlaicīgās palīdzības modeļi tiek izmēģināti Apvienotajā Karalistē un Austrijā, savukārt Ungārija, Lietuva un Latvija veic izmaiņas modelī, lai tas precīzāk atbilstu vietējiem apstākļiem.
Lielbritānijā 2010. gadā sākta darbspējas ekspertīzes programma, kas ļauj sekmīgi novērst un precīzi noteikt slimnieka spēju pildīt konkrētus darba pienākumus. Programmā darba devējs, darbinieks, kurš cieš no hroniskas slimības, un veselības aprūpes speciālists - ģimenes ārsts vai arodveselības speciālists - regulāri apmainās ar informāciju, kas ir būtiska pacienta stāvokļa noteikšanai.
Pozitīvu piemēru, ko varētu "nozagt" no Lielbritānijas, redz arī Latvijas veselības ministrs Guntis Belēvičs (ZZS). Viņš Dienai stāsta, ka tur, sadarbojoties ministrijām, izveidota Darbā atgriešanas aģentūra. Līdzīgu principu varētu ieviest arī Latvijā. "Riteni nevajag izdomāt no jauna - labas idejas vajag zagt," uzskata ministrs.
Vispirms jāsadarbojas
Atsevišķas iestādes noteikšana, kas būtu atbildīga par to, lai tiktu nodrošināta savlaicīga palīdzība MSS slimniekiem, ir arī viens no priekšlikumiem, ko nacionālā līmenī var īstenot katra ES dalībvalsts. Attiecīgi šai iestādei būtu jāziņo Veselības, Labklājības un Finanšu ministrijai par situāciju un jākoordinē to realizētie pasākumi. Pirmais solis, pēc G. Belēviča domām, gan ir sadarbības veicināšana starp Veselības un Labklājības ministriju, lai atgrieztu cilvēkus darbā. Patlaban katrs cīnās savā lauciņā, un rezultāts nav pietiekami efektīvs. Pat uz krītošā Latvijas iedzīvotāju skaita fona palielinās hroniski slimo cilvēku skaits. Tāpat viegli esot dabūt gan slimības lapas, gan invaliditātes pabalstu, bet cilvēkus ārstē darbs, uzskata ministrs.
Otrs priekšlikums ir izstrādāt un realizēt nacionāla mēroga pasākumus un programmas hronisko slimību, arī MSS, ierobežošanai. Behmane uzsver, ka jārēķinās ar faktu, ka līdz 2030. gadam 40% strādājošo būs kāda hroniska slimība. Darbspējas ietekmēs arī palielinātais pensijas vecums. Tāpēc nedrīkst aizmirst, ka svarīga loma situācijas uzlabošanā ir darba devējiem. Viņiem ir uzdevums uzlabot cilvēku darba apstākļus un vidi, lai strādājošajiem nerastos slimības, kuras ietekmē darba apstākļi.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā