Cik daudz projektu kopumā Latvijas - Igaunijas - Krievijas pārrobežu sadarbības programmas (Programmas) ietvaros atbalstīti?
Mums bijuši divi projektu uzsaukumi - pirmais, kurā atbalstīti 25 projekti, un pēc tam sekoja otrais, kurā atbalstīti vēl 20 projekti. Atsevišķi jāpiemin pieci liela mēroga projekti. Tie projekti, kas klasificējas kā liela mēroga projekti, vispār nepiedalās konkursos. Valstis savstarpēji identificē to, kādas ir prioritārās intereses un tas notiek nacionālajā līmenī, bet pēc tam projekts tiek izstrādāts un nosūtīts uz Eiropas Komisiju (EK) saskaņošanai. Tātad šie projekti ir saskaņoti nacionālajā līmenī - nevis pašvaldību vai privātā sektora līmenī - un akceptēti EK.
Latvijā liela mēroga projekts Vientuļi - Bruniševa ietver robežas šķērsošanas vietas pilnveidošanu?
Jā, ietver, piemēram, robežas šķērsošanas vietas Vientuļos galveno ēku un infrastruktūras rekonstrukciju. Jāuzsver, ka šie liela mēroga projekti ir divpusēji - Latvija - Krievija un Igaunija - Krievija, nevis trīspusēji.
Pirmā Programmas prioritāte Sociālekonomiskās attīstības veicināšana paredz transporta, loģistikas un tūrisma sekmēšanu. Kāds ir reālais ieguvums uzņēmējdarbības veicināšanai?
Bija paredzēts, ka uzņēmēji arī var būt kā partneri projektos, bet projektam nevar būt peļņas gūšanas rakstura, līdz ar to tiešā veidā uzņēmēji nav bijuši aktīvi un nav neviena projekta partnera - uzņēmēja. Savukārt ar asociāciju starpniecību uzņēmējdarbība ir iesaistīta. Ļoti daudzi projekti tika iesniegti tieši tūrismā. Jāuzsver, ir noteikumi, ka neviens projekts nevar būt bez Krievijas partnerības, jo šī Programma domāta Eiropas Savienības (ES) un ārējās robežas partnerattiecību stiprināšanai. Projekti var būt divpusējā partnerībā, piemēram, Latvija un Krievija vai Igaunija un Krievija, vai trīspusējā partnerībā - Latvija, Igaunija un Krievija, un līdz ar to tūrisms ir ļoti pateicīga nozare šādai sadarbībai. Cilvēkiem ļoti patīk ceļot un patīk arī ceļot pāri robežām. Šajā aspektā interesants ir projektsIzbaudi labāko Latvijā, Igaunijā, Krievijā, tā realizācijas gaitā īstenota maršrutu izstrāde ģimenēm ar bērniem un maršrutu izstrāde gardēžiem, kā arī piedāvājumi kemperiem.
Pēc jūsu teiktā saprotu, ka šajā pirmajā prioritātē tūrisms ir tā biznesa nozare, kurā redzami vislielākie ieguvumi?
Jā, jo tūrisms ir nozare, kurā var visdabiskāk izdomāt, kas ir tās lietas, ko būtu racionāli darīt, veidojot pārrobežu sadarbību. Ir gan arī projekts Loģistikas un sauszemes transporta tīkls kvalificēta darbaspēka apmācībai, projektu īsteno Valgas apriņķa profesionālo apmācību centrs. Ir arī projekts, kurā Malnavas koledža ļoti veiksmīgi sadarbojas ar Pleskavas partneriem transporta un loģistikas jomā.
Ir arī tiešais uzņēmējdarbības atbalsta projekts, kurā iesaistījusies Madonas novada pašvaldība un kopā ar to arī partneri Pleskavā un Veru. Šā projekta ietvaros tika izstrādāta web platforma uzņēmējiem un organizēti dažādi pasākumi.
Kur ikviens var ieraudzīt būtiskākos pirmās prioritātes rezultātus?
Madonā, piemēram, ir tehniski taustāmais rezultāts - ekrāns pilsētas laukumā, ar kura palīdzību tiek izplatīta informācija. Projektā Via Hanseatica izstrādāta mobilā aplikācija, te gan jāuzsver, ka šī projekta ietvaros noritējušas arī dažādas apmācības uzņēmējiem un ar tūrismu saistītiem speciālistiem. Vēl viena mobilā aplikācija izstrādāta saistībā ar Ludzas pilskalnu, un ar moderno tehnoloģiju palīdzību iespējams ieraudzīt, kāda varētu izskatīties pils Ludzas pilskalnā, ja tāda tur atrastos. Projektā Ceļojums caur Latgali un Pleskavu akcents likts uz reklāmu - mudinājumu braukt uz Latgali - un uz nelielu infrastruktūras objektu sakārtošanu. Ir arī projekts Aqua Life, kas paredz ezeru krastu sakārtošanu Latgalē un Krievijā un līdz ar to ir interesants ne tikai tūristiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Ne vienmēr uzreiz var izmērīt tiešo labumu uzņēmējiem, tomēr ieguvumi vietējam biznesam parādās laika gaitā.
Kādi ir būtiskākie rezultāti Programmas otrajā prioritātē Kopējie izaicinājumi?
Te akcents likts uz kultūras mantojuma saglabāšanu. Ļoti skaists piemērs ir Balvu muzejs. Projekts saucas Saglabāt, lai nepazaudētu, un partneri ir Balvi, Sangaste Igaunijā un Dedoviču rajons Krievijā. Balvu muzejā izveidota pievilcīga ekspozīcija, kurā izmantotas arī mūsdienu tehnoloģijas, akcentu liekot uz folkloras mantojuma saglabāšanu. Sangastes pilī savukārt izveidots ziemas dārzs. Turklāt Sangastes pils ir slavena ar Sangastes rudzu šķirni. Projekts paredz, ka pils kompleksa apmeklētājs gluži kā iet pa rudzu lauku. Dedoviču bibliotēkā savukārt ir pilnībā veikta renovācija, un līdz ar to, ka bibliotēka ir sakārtota un vide ap to kļuvusi pievilcīgāka, cilvēkiem pieaug interese par bibliotēku, uz bibliotēku nāk aizvien vairāk apmeklētāju un tā sāk veidoties par vietējo kultūras centru. Vēl viens projekts, ko es gribu pieminēt, ir ar nosaukumu Cilvēki kopā ar dabu. Šā projekta ietvaros izveidotas Dabas izjūtu takas bērniem Latvijā, Tartu savukārt izveidota ekspozīcija par tā dēvēto Pasīvo māju, turklāt Igaunijas partneri sacīja, ka augstu vērtē iespēju iesaistīties projektā, jo tā viņiem ļauj gūt jaunas idejas, paskatīties wuz ierastām lietām no cita skatu punkta.
Noteikti gribu pieminēt arī Igaunijas pilsētas Narvas un Krievijas pilsētas Ivangorodas sadarbību. Tā kā abas pilsētas atrodas tieši blakus, praktiskā līmenī pārrobežu sadarbību veidot ir ļoti loģiska izvēle. Turklāt Narva jau vairākus gadus pirms šīs programmas sākšanas izveidojusi savas pilsētas stratēģiju un ļoti mērķtiecīgi projektus iesniedz un īsteno, precīzi saskaņā ar savu stratēģiju. Narvai ir projekti gan mūsu Programmā, gan citās ES struktūrfondu programmās Igaunijā, un rezultāts tiešām ir labi redzams.
Gribu pieminēt arī Tējas paviljonu Alūksnes parkā un Pavlovskas parku Krievijā. Ir sakārtots kultūrvēsturiskais mantojums, bet paralēli attīstīts arī tūrisma bizness. Cilvēki, kuri ieradīsies Alūksnē un aizies uz parku aplūkot Tējas paviljonu, iepirksies vietējos veikalos, paēdīs vietējā kafejnīcā, varbūt arī nakšņos kādā Alūksnes puses naktsmītnē. Bizness ne vienmēr ir balstīts skaitļos, ļoti bieži bizness balstīts emocijās. Ja cilvēkiem kādas pilsētas vai arī lauku apdzīvotās vietas vide patīk, tad viņi tur arī uzturas un ir gatavi tur naudu tērēt.
Pērn mums bija pasākums Gatčinas pilsētā Krievijā, Programmas dalībniekiem parādījām labiekārtoto Pavlovskas parku un muzeju. Šogad bijām Alūksnē, un ievēroju, cik gan līdzīgi ir abi parki - Alūksnē un Pavlovskā. Parku mērogi ir atšķirīgi, bet kopumā tajos ir arī daudz radniecīgā, un labi ieraugāms pamatojums, kāpēc tieši Alūksnei un Pavlovskai izveidojusies sadarbība.
Trešā Programmas prioritāte - Cilvēku savstarpējās sadarbības veicināšana - attiecas tieši uz sadarbību dažādās jomās?
Jā, un tieši šajā prioritātē rezultāti ir grūtāk izmērāmi, jo reāli tie nav redzami tā, kā ir redzama atjaunota kultūrvēsturiska ēka vai parka labiekārtošana. Sadarbība paplašina redzesloku. Ja runājam par sporta projektiem, tad jaunieši iepazīstas ar infrastruktūru dažādās pašvaldībās un redz, kā jautājumi tiek risināti viņu dzimtenē un citās valstīs. Kādam no jauniešiem nostiprinās pārliecība: «Es arī tā gribētu strādāt», bet kādam citam nostiprinās izjūta: «Tā nu gan es noteikti negribētu rīkoties», bet tā arī ir vērtība.
Turklāt sadarbojoties tiek izkliedēti patiesībai neatbilstoši priekšstati par situāciju kaimiņvalstīs. Te var pieminēt interesantu projektu, kurā sadarbojās SOS bērnu ciemati. No Latvijas šajā projektā bija iesaistīts Valmieras SOS ciemats. Nedaudz jaunāks SOS ciemats ir Pleskavā, un dažiem Latvijas pārstāvjiem pat bija pārsteigums, ka Krievijā vispār ir SOS ciemati. Turklāt liela vērtība ir tā, ka šis projekts realizēts saistībā ar skolām, kurās SOS ciemu bērni mācās. Skolotājiem tika izstāstīts - ja bērns skolā slikti uzvedas, tas ne vienmēr nozīmē, ka bērns ir slikts. Bērniem ir ļoti dažāda dzīves pieredze, un dažreiz bērnu uzvedības izpausmes saistītas ar bailēm. Arī pedagogi, it īpaši Krievijas pedagogi, akcentēja to, ka līdzdalība šajā projektā viņiem bijusi ļoti noderīga pieredzes apmaiņa.
Sadarbojoties gan arī jāpārvar atšķirības. Kādas ir būtiskākās projektu īstenošanas stila atšķirības Latvijā, Igaunijā un Krievijā, ko novērojāt?
Latvijas un Igaunijas valstu pārstāvjiem jau ir pieredze ar ES struktūrfondiem, un tas nozīmē, ka cilvēkiem jau ir reāla, praktiska pieredze, piemēram, projekta atskaišu gatavošanā. Krievijas pusē 90% iesaistīto cilvēku mūsu Programma bija pirmā pieredze darbā ar ES finansētiem projektiem, tāpēc bija jāpierod gan pie tā, ka šāda veida projektos var iegūt finansējumu, gan arī pie tā, ka naudu drīkst tērēt tikai un vienīgi tam mērķim, kam nauda dokumentos paredzēta, un bija bailes, vai visu varēs izdarīt pareizi. Tāpēc daudziem Krievijas pārstāvjiem, iesaistoties projektos, sākotnēji esot bijusi izjūta: «Vairs nekad mūžā šādā projektā nepiedalīšos.» Kad projekti jau ir noslēguma fāzē, bailes arī pārvarētas, un Krievijas pārstāvji stāsta, ka jau domā, kur vēl varētu atrast kādus pārrobežu sadarbības projektus un iesākto turpināt.
Runājot par sadarbību ar Krieviju, labi zināms, ka pēdējā gadā ES un Krievijas attiecības nopietni sarežģījušās. Īstenojot Programmas projektus, kuros iesaistīti Krievijas pārstāvji, to izjūtat?
Teikšu godīgi, mēs par to nerunājam. Mums galvenais ir sadarbība - mūsu sekretariātam ir filiāles Pleskavā un Sanktpēterburgā, un arī Rīgā sekretariātā ir viens darbinieks no Krievijas. Pat ja politiskajā līmenī ir sarežģījumi, cilvēki dažādās pilsētās un lauku reģionos grib īstenot pārrobežu sadarbību, grib strādāt kopā. Cilvēki noteikti negrib, ka sadarbība tiek sabojāta politiķu rīcības dēļ. Pērn brīdī, kad ES un Krievijas attiecības samezglojās, tad, protams, bija bažas, ka sadarbība varētu sašķobīties, un pēc tam bija prieks, ka Programmas projektos iesaistītajiem cilvēkiem attiecības tomēr nav pasliktinājušās. Kad ES balsoja par sankcijām, tad bija nosacījums, ka pārrobežu sadarbības programmas ir ārpus sankcijām. Tātad mūsu darbu sankcijas neietekmē. Gan ES, gan Krievija saprot, ka šādas sadarbības programmas ir ļoti pozitīvas, turklāt nav ar politisku ievirzi, jo mūsu projektos nav pilnīgi neviena politiska aspekta.
Sadarbībā ar Igauniju ir izjūtamas mentalitātes atšķirības, salīdzinot ar Latviju?
Jā, ir gan, pat vairāk, nekā sākotnēji varēja šķist. Piemēram, projekta pieteikuma sagatavošanu Latvijā parasti veic vadošais projekta partneris, teiksim, skola vai nevalstiska organizācija, savukārt Igaunijā pieņemts, ka tiek algota firma, kas nepieciešamos darbus paveic. Vēl viens novērojums ir tāds, ka Latvijā cilvēki biežāk gatavi kaut ko paveikt entuziasma vārdā, Igaunijā cilvēki domā racionālāk: «Ja ir nauda, tad šo ieceri varam realizēt, turklāt kvalitatīvi, bet, ja naudas nav, tad neko pat nesākam darīt.»
Vēl viens aspekts saistīts ar angļu valodas zināšanām. Programmā darba valoda ir angļu valoda, un tas ir pareizi, jo nevienas Programmā iesaistītās valsts iedzīvotājiem angļu valoda nav dzimtā valoda, līdz ar to neviens nav privileģētākā situācijā kā citi. Jāatzīst, ka Igaunijā angļu valodas zināšanu līmenis ir visaugstākais, Latvija ierindojas otrajā vietā un Krievijā labas angļu valodas zināšanas ir šauram cilvēku lokam, nevis gluži vai katram iedzīvotājam. Tāpēc Krievijas partneriem bieži nepieciešams piesaistīt profesionālus tulkus.
Kādi ir secinājumi, kas jūs Programmas īstenošanas gaitā visvairāk iepriecinājis un kas radījis vilšanos?
Ir prieks par to, ka visi 50 projekti ir dzīvi un notiek to īstenošana. Iepriecina tas, ka 92% projektu dalībnieku norādījuši, ka sasnieguši plānotos projekta rezultātus. 8% projekta rezultātus sasnieguši daļēji vai arī nav sasnieguši, un tam, ka projekta mērķi nav sasniegti, bijuši gan objektīvi, gan subjektīvi iemesli. Praktiski visiem projektiem ieviešanas laikā bijušas izmaiņas, bet tas ir normāli.
Kas attiecas uz secinājumiem par to, ko būtu nepieciešams uzlabot, tad es gribētu ieteikt šāda veida projektu dalībniekiem nebūt pārāk optimistiskiem, neieplānot pārāk maz laika projekta darbu realizācijai un neplānot, ka visi paveicamie darbi noritēs raiti, bez aizķeršanās. Redzam, ka veiksmīgāki ir tie projekti, kuru īstenošanai izstrādāta iekšējā komunikācija, piemēram, reizi mēnesī notiek sazināšanās un informācijas apmaiņa par to, kā projekta īstenošanas gaitā veicas. Projekti paredz sadarbību, un sadarbība pēc būtības nozīmē to, ka ir jāstrādā kopā, ir jāapmainās ar informāciju, un, ja radušās problēmas, tad kopīgi tās arī jārisina, bet, ja kāds no projektā iesaistītajiem kaut ko neizdara, tad sekas izjūt visi projekta dalībnieki, pat līdz tam, ka nevar saņemt plānoto finansējumu. Bieži netiek novērtēts tas, ka tieši savstarpējā komunikācija ir ļoti svarīga, bet vēlāk reālais projektu īstenošanas darbs parāda, ka plānotā rezultāta sasniegšanai komunikācija ir ārkārtīgi būtiska, un to es ieteiktu ņemt vērā ikvienam līdzīgu projektu dalībniekam nākotnē.
Programma beidzas šā gada nogalē. Nākamajā gadā tiek atvērta jauna Programma?
Jā, projektu ieviešana beidzas šā gada nogalē. Sākotnējais plāns bija Programmu pabeigt pagājušā gada nogalē, bet bija projekti, kuru ieviešanā vajadzēja pagarinājumu un galvenokārt tas bija saistīts ar būvniecības darbu ieilgšanu. Kad tiks sākta jauna Programma - šis lēmums ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas kompetencē. Mūsu trīspusējā pārrobežu sadarbības programma ir vēsturiska, jo šī mūsu programma ir pirmā, kurā visām trim valstīm - Latvijai, Igaunijai, Krievijai - ir vienādi noteikumi. Turpmākajā periodā iecerēts, ka mūsu Programma var teikt, ka sadalās divpusējās programmās. Būs Igaunijas - Krievijas un Latvijas - Krievijas pārrobežu sadarbības programmas. Būs arī divpusējās Lietuvas - Krievijas un Polijas - Krievijas pārrobežu sadarbības programmas.
Ja projektu iesniedzēji iesāk līdzdarboties starptautiskajos projektos, tad gribas turpināt, jo līdzdarboties šādās programmās ir sarežģīti, bet arī interesanti.
Turklāt finansējums ir apjomīgs.
Jā, tas, ka vidēji 90% projekta finansējuma tiek piešķirts no Programmas, vērtējams kā vērā ņemams atbalsts. Turklāt izdevīgi tas, ka finansējums tiek piešķirts kā avansa maksājums, nevis tikai pēc darbu pabeigšanas kā daudzos citos ES projektos.
sadarbībā ar Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā