"Elektrība šodien ir pašsaprotama lieta, taču lielākā bīstamība ir tā, ka mēs to nevaram ne droši sasmaržot, ne ieraudzīt, ne droši sajust tās klātbūtni. Ja elektrību jūtam, tās jau ir sekas. Arī mūsdienās izmantotie materiāli ir daudz kvalitatīvāki un elektrodrošāki nekā agrāk, un, iespējams, šī drošības sajūta ir iemidzinoša," spriež a/s Sadales tīkls elektrozinību mācību vadītājs Artūrs Šmats, komentējot, kāpēc iedzīvotāji aizvien ik gadu gūst elektrotraumas, turklāt dažkārt – ar pavisam bēdīgu iznākumu.
Melnā statistika
Elektrība mājoklī ir potenciāli bīstamākais infrastruktūras elements, taču ikdienā to mēdzam piemirst. Šāda aizmāršība var dārgi maksāt. Pērn Latvijā elektrotraumas guva 85 cilvēki, 24 gadījumos cieta bērni, bet 10 gadījumi bija letāli, rāda a/s Sadales tīkls dati, turklāt šie 2020. gada skaitļi, salīdzinot ar 2019. gadu, ir pieauguši par aptuveni trešdaļu.
Arī šogad no janvāra līdz martam iedzīvotāji savos privātīpašumos jau bija paspējuši iegūt astoņas elektrotraumas, tostarp divos gadījumos cieta bērni, bet divi pieaugušie gāja bojā. Biežākie elektrotraumu cēloņi ir neuzmanība, paviršība, dažkārt pārdrošība. Tāpat cilvēku zināšanas un izpratnes līmenis par elektrodrošību, lai gan viņi paši par to ir visai augstās domās, nav nemaz tik spīdošs. Par to liecina kaut vai fakts, ka 57% Latvijas iedzīvotāju savas dzīves laikā ir guvuši elektriskās strāvas triecienu, kā noskaidrots a/s Sadales tīkls aptaujā Elektrodrošības indekss 2020. "Kopējo sabiedrības apziņu par elektrodrošības jautājumiem vērtēju kā diezgan viduvēju. Kad veicām aptauju, diemžēl nācās secināt, ka ir elektrodrošības bāzes lietas, ko cilvēki neņem vērā. Un tas neizbēgami ir par pamatu tam, ka elektrotrauma ir turpat tuvumā. Cilvēki bieži aizmirst elementāru elektrodrošības higiēnu," saka Šmats.
Salabo ar izolācijas lenti
Vājākās zināšanas iedzīvotājiem ir par rīcību gadījumos, kad nelaime jau ir notikusi: kā pareizi reaģēt, ja strāva skar pašu vai līdzcilvēku. Netrūkst arī situāciju, kad rīkojamies pretēji tam, ko par elektrodrošību it kā zinām. "Nereti cilvēki pieņem, ka elektroierīču lietošanas termiņš būs mūžīgs, lai gan, tāpat kā visai sadzīves tehnikai, to mūžs ir ierobežots. Iedzīvotāji, sevišķi vīrieši, cenšas to pagarināt, ierīci paši labojot, remontējot, notinot ar izolācijas lenti. Daļa to ir darījuši, pat neatslēdzot elektroierīci no sprieguma," Šmats stāsta par situācijām, kādās elektrotraumas visbiežāk gūst stiprais dzimums. Tikmēr sievietes pie tām visbiežāk tiek, lietojot bojātas elektroierīces, nepārliecinoties par to tehnisko stāvokli. Senioru biežākais grēks ir taupības dēļ censties maksimāli ilgi izmantot arī tādas ierīces, kas savu laiku jau nokalpojušas vai bojājuma dēļ vairs nav lietošanai drošas. Savukārt bērnu vidū "klasika" ir pirkstu un svešķermeņu (naglu, skrūvju, atslēgu, skrūvgriežu, pildspalvu u. c.) ievietošana rozetēs. Šmats uzsver arī vēl vienu bīstamību, par kuru daudziem trūkst izpratnes, – kontaktligzdās ilgstoši iespraustiem viedierīču un telefonu lādētājiem, kuru galu bērns var iebāzt mutē.
Katrs ceturtais iedzīvotājs nepārzina drošības slēdžu nozīmi un izvietojumu, pietrūkst zināšanu arī par pareizu rīcību, ja mājās pazūd elektrība, liecina Elektrodrošības indekss. Tāpat vairāk nekā puse nav informēti, ka atbilstoši ugunsdrošības noteikumiem reizi desmit gados ir jāpārbauda iekšējā mājas elektroinstalācija. Lai gan par sertificētu elektriķu prasmīgumu cilvēkiem šaubu nav, daudzi pie "elektrības darbiem" tomēr mēdz ķerties saviem spēkiem. Viens iemesls – elektriķa pakalpojumi kaut ko maksā. Cits – pamēģināšu pats, gan jau man izdosies, nekas slikts taču nevar notikt! Ja vajadzēs, paskatīšos YouTube, kā dara citi! "Mazu akmentiņu gribas iemest dāmu lauciņā. Ir dzirdēts, ka kungi labprāt to elektriķi izsauktu, bet sieva saka: kārtīgs vecis tak māk elektrību mājās sataisīt! Vīrietim jābūt universālam meistaram! Vīrieša lepnums liek ķerties pie lietas, bet diemžēl šo to līdz galam neievērojam un neizdarām," komentē Šmats. Viņš arī novērojis, ka sava ietekme ir Covid-19 pandēmijai. Cilvēkiem, mājās sēžot, parādījies laiks un arī vēlme gan labot elektroierīces, gan veikt mājokļa remontdarbus vai elektroinstalācijas uzlabošanu.
Glābējslēdzis
7–8 cilvēki, kas Latvijā vidēji ik gadu mirst no elektrotraumām, ir daudz, ja salīdzina, piemēram, ar Īriju, kur šis skaitlis ir 1–2 gadā, stāsta Šmats. Viņš min, ka ļoti striktas elektrodrošības prasības ir Japānā, kur arī ēku iekšējo elektroinstalāciju pārbaudi likums pieprasa biežāk nekā pie mums – reizi četros gados. Starp Eiropas valstīm augsti elektrodrošības standarti gan rūpniecībā, gan mājsaimniecībās ir Vācijā, Francijā, Lielbritānijā, Skandināvijā. "Jāsaka, arī pašas sabiedrības attieksme pret drošību šajās valstīs ir cita – te neviens neatļausies izmantot izolācijas lenti. Ja ar ierīci kaut kas nav kārtībā, cilvēki no tās atvadās," saka Šmats.
Vēl viens drošības garants daudzviet Eiropā ir mājokļu aprīkošana ar strāvas noplūdes automātslēdžiem. "Tas ir līdzīgs parastajam drošības slēdzim, ar ko mēs spriegumu mājās ieslēdzam vai atslēdzam, tikai tas mēra ķēdē ieplūstošo un izplūstošo strāvu un reaģē uz tās noplūdēm. Ja cilvēks pieskaras bojātai elektroiekārtai, kas sit pa nagiem, un strāvu izlaiž caur sevi vai arī bojātai elektroierīcei rodas noplūde pret zemi vai pret citiem objektiem, šis slēdzis momentā atslēdz elektrību visam mājoklim. Tas nostrādās jau pie tāda strāvas stipruma, kas cilvēkam nav bīstams, līdz ar to pasargās dzīvību. Vienlaikus šie automātslēdži ir arī ļoti labs indikators, kas signalizē – hei, kaut kas ar kādu elektroiekārtu nav kārtībā!" saka Šmats, kurš mudina iedzīvotājus šādus strāvas noplūdes automātslēdžus uzstādīt arī savos mājokļos. Tie izmaksā vien ap 10–15 eiro. Daudzās valstīs tie, tāpat kā dūmu detektori, ir obligāti. Pie mums vēl nav, taču teju ikviena jaunbūve jau tiek ar šādiem slēdžiem aprīkota. "Šāda automātslēdža uzstādīšana ir viena no svarīgām lietām, ko cilvēks var darīt, lai pasargātu savu veselību, dzīvību un īpašumu," Šmats uzsver.