“Mēs nevarēsim sevi aizsargāt, ja mums nebūs pētījumi un atbilstoša izglītība kibersfēras jautājumos," problēmu iezīmēja BHC Laboratory eksperts Mikus Arājs, norādot, ka mūsdienas “darba spēks ir globāls”, kas nozīmē, ja Latvijā neizglīto kiberspeciālistus, viņi dodas mācīties uz Igauniju vai citām valstīm un pēc studiju pabeigšanas paliek tur strādāt.
Viņaprāt, kibernoziegumi ir uz palikšanu, un tādēļ ir nepieciešams gatavoties sistemātiskai cīņai, jo šībrīža neskaidrā kibertelpas situācija nav ilgtspējīga un to būs nepieciešams sakārtot.
"Kad mēs runājam par kiberdrošību, ir ļoti svarīgi nodalīt trīs dažādus elementus – kiberuzbrukumi, (..) kiberspiegošana un propaganda, un maldināšana," par kibertelpas draudu sistematizāciju skaidroja Glāzgovas universitātes pārstāve Anke Šmita-Felcmane.
Kibertelpā notiekošais var negatīvi ietekmēt Latvijas drošību. Viņa norādīja, ka, piemēram, publisko debašu "nozagšana" ietekmē uzticību valstij un pastiprina skepticismu pret politiķiem un valsti. Ar nozagšanu eksperte saprotot dezinformāciju un propagandu, kas ietekmē cilvēku uztveri un rada maldīgu priekšstatu par notiekošo valsti. Tas, kā, piemēram, publiskajā telpā attēlo ASV, Eiropas Savienību, NATO u.c., iespaido to, ko sabiedrība par to domā, kas savukārt var iespaidot lēmuma pieņēmējus.
Šmita-Felcmane norādīja, ka "valsts nav spējīga viena pati monitorēt visus kibertelpas aspektus", viņasprāt, kiberdrošības nodrošināšanai nepieciešama sadarbība starp privāto un valsts sektoru.
Tāpat eksperte skaidroja, ka svarīgi, lai visiem iedzīvotājiem ir pieejama informācija, kas nav sagrozīta un nenāk no neskaidriem vai draudīgiem avotiem, tādēļ viņa ieteica, ka, piemēram, "valdības mājaslapām ir jābūt gan latviski, gan krieviski, gan angliski, lai informāciju varētu saņemt visi sabiedrības iedzīvotāji".
Savukārt NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos direktors Jānis Kārkliņš uzsvēra, ka "vajag investēt, lai izprastu kibertelpu. Izpēte ir svarīga. Tas ir izaicinājums mazai valstij, tāpēc sadarbība ar citām valstīm un tehnoloģiju līderiem varētu būt vērtīga". Tāpat nevajagot izniekot žurnālistu profesionālismu un vajag panākt, lai žurnālisti strādā ar augstāko profesionālisma līmeni.
Kārkliņš arī minēja, ka pēdējo 20 gadu laikā sabiedrībai ir izveidojusies atkarība no kibertelpas un tās piedāvātajiem labumiem.
Jautājumam par atkarību piekrita arī Latvijas Bankas (LB) Informācijas sistēmu drošības vadītāja Ilze Murāne. Kā pirmo no riskiem viņa norādīja banku sistēmas pieejamību, jo "liela daļa naudas nav nauda, bet gan tikai cipari sistēmās, ja tie cipari tiek izdzēsti mums vairāk nav." Problēma slēpjas datu atrašanās vietā, tāpēc “iespējams, nepieciešams apspriest, kur glabāt datus”, kā piemēru Murāne min kopiju noglabāšanu Šveicē vai Skandināvijā - "tālāk no Krievijas".
Otrs risks, ko min LB pārstāve - nav skaidrības par lietotāju ierīču drošību. Komercbankas veido servisus ar domu, ka lietotāji piekļūst bankām no nedrošām nezināma iekārtām, tomēr arī pašas iekārtas būtu nepieciešams aizsargāt.
Bet trešā lielā problēma rodas domājot par to, kas notiek, ja nestrādā norēķinu sistēmas. "Par laimi mums vēl ir skaidra nauda, iespējams, jāatver jautājums, vai valstij nav nepieciešams rekomendēt pilsoņiem glabāt mājās skaidru naudu ārkārtas gadījumiem," spriež Murāne, "Vai arī mums vajag regulāciju, kas noteiktu, ka ārkārtas situācijās pienu un maizi varētu nopirkt bez kases aparātiem.
Marta sākumā Aizsardzības ministrija jau informēja, ka Globālajā kiberdrošības indeksā, ko veidojusi Starptautiskās telekomunikāciju savienība un jaunāko tehnoloģiju izplatības izpētes kompānija ABI Research, Latvija pasaules rangā ieņēma 7.vietu. Pētījuma gaitā valstis tika salīdzinātas piecās jomās – tika analizēts, kā valstī tiek izpildīti juridiskie, tehniskie, organizatoriskie, spēju veidošanas un starpinstitūciju sadarbības kritēriji.