1969.gadā dzimušais Aigars Melnītis no Rencēnu pagasta sūdzējās par necilvēcīgiem un pazemojošiem apstākļiem Valmieras cietumā, kurā bijis ieslodzīts 2005.gadā par pretošanos varas pārstāvim.
Vīrietis apgalvoja, ka ieslodzījuma vietā viņš pastāvīgi juties netīrs un pazemots, jo nav ticis nodrošināts ar ziepēm, tualetes papīru, zobu birsti un zobu pastu. Tāpat ieslodzītajam bijis jānokārto dabiskās vajadzības citu ieslodzīto acu priekšā, jo tualete nav bijusi nodalīta no pārējās kameras.
ECT atzina, ka Latvija pārkāpusi Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantu, kas nosaka spīdzināšanas aizliegumu, proti, nevienu nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi un pazemojoši ar viņu apieties, vai sodīt.
Ārlietu ministrijas Preses nodaļā informē, ka ECT noraidīja valdības iebildumu, ka lieta ir svītrojama no tiesā izskatāmo lietu saraksta, jo 2005.gada oktobrī līdz ar pieņemtajiem budžeta grozījumiem Valmieras cietums saņēma papildus finansējumu apcietināto nodrošināšanai ar higiēnas precēm, kuras iesniedzējs arī saņēma. Tiesa norādīja, ka drīz pēc higiēnas preču saņemšanas iesniedzējs tika atbrīvots, turklāt viņa sadzīves apstākļi iepriekšējo piecu mēnešu laikā Valmieras cietumā netika kompensēti.
Komentējot valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzējs nebija izsmēlis pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, proti, iespēju vērsties administratīvajā tiesā, kas notikumu brīdī jau darbojās vairāk nekā gadu, ECT norādīja, ka līdz ar jauna tiesību aizsardzības līdzekļa ieviešanu, pierādīšanas nasta par tā efektivitāti gulstas uz atbildētājas jeb valdības pleciem. Tā kā no zemāko instanču administratīvo tiesu lēmumiem varēja secināt, ka prakse attiecībā uz apcietināto personu tiesībām sūdzēties par apcietinājuma apstākļiem un saņemt par to kompensāciju 2005.-2006.gadā bija pretrunīga, ECT ieskatā, nebija pietiekami pierādīts, ka iesniedzējam pastāvēja reāla iespēja vērsties administratīvajā tiesā.
Lai gan valdība bija atsaukusies uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006.gada 15.jūnija lēmumu līdzīgā lietā, kurā Senāts bija nosūtījis lietu jaunai izskatīšanai, norādot, ka personas, kas atrodas ieslodzījuma vietās, var griezties administratīvajā tiesā, ja ar ieslodzījuma vietu amatpersonu rīcību tiek būtiski aizskartas personas cilvēktiesības, tiesa norādīja, ka valdība nebija iesniegusi minētā lēmuma kopiju, kā arī informējusi tiesu par turpmāko lietas izskatīšanas gaitu.
Papildus ECT norādīja: notikumu brīdī arī prokuratūrai bija vispārīgas tiesības kontrolēt brīvības atņemšanas vietu stāvokli un aizsargāt ieslodzīto tiesības un prokuratūra bija informēta par higiēnas preču trūkumu Valmieras cietumā, nekas netika darīts, lai labotu iesniedzēja situāciju. Tā vietā iesniedzēja sūdzība tika pārsūtīta izskatīšanai Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Rezultātā arī šo tiesību aizsardzības iespēju tiesa neuzskatīja par efektīvu.
Iesniedzēja sūdzību par uzturēšanās apstākļiem pēc būtības tiesa vērtēja kopsakarā gan ar iesniedzējam radīto pazemojumu piecus mēnešus uzturoties kamerā ar nepietiekami atdalītu tualeti, gan vērtējot Valmieras cietuma atteikumu izsniegt higiēnas preces finanšu līdzekļu trūkuma dēļ.
Tiesa norādīja, ka iesniedzēja sūdzībā minētie apstākļi sakrīt arī ar Valsts cilvēktiesību biroja (tagadējā Tiesībsarga biroja) ziņojumā konstatēto vizītē Valmieras cietumā un Eiropas Padomes Spīdzināšanas novēršanas komitejas ziņojumos konstatēto par citiem Latvijas cietumiem minētajā laika posmā. Tiesa secināja, ka no kameras dzīvojamās telpas nenodalītas tualetes ir raksturīga Latvijas cietumu problēma, un, ņemot vērā, ka valdība nebija iesniegusi pietiekami pārliecinošus pierādījumus, kas liecinātu par pretējo, atzina, ka tualetes telpa nebija pietiekami nodalīta no kameras dzīvojamās daļas.
Vērtējot otru sūdzības daļu par higiēnas priekšmetu trūkumu, ECT norādīja, ka šis fakts bija pretrunā starptautiskajām un nacionālajām tiesību normām. Valsts pienākums ir organizēt soda izpildes sistēmu tā, lai nodrošinātu ieslodzītajiem nepazemojošus apstākļus, un to nevar attaisnot ar līdzekļu trūkumu.
Saskaņā ar konvencijas 43.pantu trīs mēnešu laikā no sprieduma pasludināšanas dienas pusēm ir tiesības lūgt, lai lieta tiktu nodota izskatīšanai ECT Lielajā palātā.