Gan Agnese, gan Ainārs norāda – vēl pirms dažiem gadiem slimnīcas mediķi uz dakteriem klauniem skatījušies ar zināmu skepsi, taču tagad ārsti un medicīnas māsas atzīst viņu palīdzības nozīmi.
Apstākļu sakritība
Ainārs un Agnese Dienai stāsta, ka šis darbs viņus atradis pats. Agnese par dakteriem klauniem internetā nejauši uzgājusi rakstu un nolēmusi biedrībai Dr. Klauns uzrakstīt e-pastu. Toreiz Agnesei atbildēts, ka jaunu dakteru klaunu uzņemšana pagaidām nenotiek, bet ir plānota nākotnē, tādēļ aicināja sekot līdzi aktuālajai informācijai. "Pēc pāris mēnešiem tiešām bija oficiāla uzņemšana. Bija jāiztur vairākas kārtas, un tā es nokļuvu te," atminas Agnese.
Savukārt Ainārs par dakteri klaunu kļuvis, sakrītot vairākiem apstākļiem. Aināra pamata darbavieta ir skola, kurā mācās bērni ar īpašām vajadzībām. Tolaik viņam esot bijis skolnieks, ar kuru strādājot nācies improvizēt, lai motivētu audzēkni kaut ko darīt. Kāda Aināra kolēģe atzinusi, ka šīs improvizācijas no malas viņam liekot izskatīties pēc klauna. Kolēģes teiktais sakritis ar laiku, kad Ainārs bija pamanījis sludinājumu par jaunu dakteru klaunu iesaukumu. "Šis mans skolnieks, kolēģes sacītais un arī tas, ka es kādreiz biju gribējis kļūt par aktieri un improvizācijai jau arī ir vajadzīgas aktiera iemaņas, – tas viss kaut kā sakārtojās tā, ka es nokļuvu šeit," stāsta Ainārs.
Kļūt par dakteri klaunu gan nav tik vienkārši, kā, iespējams, kādam pirmajā brīdī
varētu likties. Ja esi izturējis visas konkursa kārtas kādā no uzņemšanas reizēm, gaidāma vēl sešu mēnešu apmācība, pēc tam – divu mēnešu prakse un tikai tad dakteri klauni slimnīcās drīkst strādāt pastāvīgi. Viņiem tiek maksāta arī neliela stipendija, bet gan Ainārs, gan Agnese apliecina – motivācija ir pavisam cita.
"Šis darbs sniedz gandarījumu un prieku. Nav vajadzīga nekāda nauda, bet tas, ka tu vari bērnam vai viņa vecākiem ar savu darbu kaut kādā veidā palīdzēt aizmirst bailes un satraukumu, jau ir tas, kas sniedz gandarījumu," uzsver Ainārs.
Jāsajūt pareizā pieeja
Agnese un Ainārs skaidro, ka jāmāk atrast individuālu pieeju katram bērnam un viņa vecākiem, jo – kas der vienam, var nederēt citam. "Tas viss ir jāmēģina izprast. Dažreiz vajag vienkārši parunāties," saka Agnese. Arī Ainārs piebalso, ka nekad nav tā, ka dakteri klauni nepārtraukti tikai jokotos un muļķotos, – tad, visticamāk, ātri izdegtu arī paši jokotāji.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 1. aprīļa, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!