Dzirdot apgalvojumu, ka medicīnas māsas profesija ir neaizstājama veselības aprūpes sistēmā, lielākoties visi droši vien tam piekritīs, taču ne katrs ir aizdomājies, kāda tieši ir šī amata specifika. Tikai izprotot un iedziļinoties ir iespējams novērtēt māsas gan cilvēcīgi, gan politiskā līmenī. Abas šīs jomas neizbēgami ir saistītas, sākot no izglītības procesa organizēšanas līdz no sirds pateiktam paldies, tādēļ akcija Meklējam sirdsmāsu ne tikai vēlas godināt labākās medicīnas māsas, bet arī atgādināt un skaidrot sabiedrībai šīs profesijas nozīmīgumu.
Vidutājs starp ārstu un pacientu
"Sirds gan fiziski, gan filozofiski ir cilvēciskās būtības centrs, tādēļ tēlainais apzīmējums "sirdsmāsa" ļoti piestāv māsu profesijai kā tādai. Ikdienā daudz ko uztveram kā pašu par sevi saprotamu, visi esam steigā, taču daudz neatrisinātu jautājumu rodas tieši no komunikācijas un izpratnes trūkuma. Sabiedrībā medicīnas māsu mēdz uzskatīt par sadzīvisku profesiju, darbinieku, kurš tehniski izpilda kaut kādas darbības – iešpricē, pārsien un tā tālāk, bet vēlos uzsvērt, ka tā ir medicīnas jomā augsti kvalificēta profesija ar attiecīgiem pienākumiem un atbildību, kuras uzdevumi atšķiras no ārsta uzdevumiem, taču ir vienlīdz nozīmīgi pacientu atveseļošanās un labbūtības nodrošināšanā," apgalvo Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle daktere Ilze Kreicberga un turpina: "Es kā ārsts esmu vienmēr ļoti paļāvusies uz māsām, jo pacients no sava skatpunkta viņu teikto uztver daudz personīgāk, reālāk, arī saprotamāk. Jauki, ka cilvēki ārstus vērtē augstu, taču attiecības noteikti ir distancētākas nekā ar māsām. Māsa ir vidutājs starp pacientu un ārstu, tieši viņa akadēmiskos terminus izskaidro un palīdz pacientam izprast gan savu saslimšanu, gan nepieciešamo ārstēšanos, sasniedzamos rezultātus. Māsa ir komunikators, dažkārt arī tāds kā psihologs, jo nepieciešams atrast labāko pieeju katram pacientam, pazīstot un izjūtot viņa noskaņojumu, vajadzības. Lielu daļu no tā var iemācīties, bet tā ir ļoti liela atbildība un tās iznešanai vajadzīgas noteiktas īpašības."
Jāveicina izpratne un profesijas prestižs
Diemžēl viena no veselības aprūpes sistēmas lielajām problēmām ir medicīnas māsu nepietiekamais skaits, un tam ir dažādi iemesli, saistīti gan ar finansējuma trūkumu, gan citiem lēmumiem sabiedrības un politiskajā līmenī. "Ir aprēķināts, ka šobrīd veselības aprūpē pietrūkst vairāk nekā 3000 medicīnas māsu. Tai pat laikā redzam, ka izglītības iestādes, kuras piedāvā apgūt šo profesiju, katru gadu uzņem 250 mācīties gribētāju, kas būtu pietiekami, ja vien šie jaunie cilvēki arī nonāktu savā profesijā Latvijā. Daļa atbirst studiju gaitā, daļa izvēlas profesijā nestrādāt, vēl daudzi jaunie cilvēki dodas strādāt uz ārzemēm, kur šī profesija ir gan labāk apmaksāta, gan kopumā sabiedrībā augstāk novērtēta, vēl mums nākas konkurēt ar privāto sektoru tepat Latvijā. Bet bērnu māsa – tā ir īpaša specialitāte, ekskluzīva specialitāte! Mēs esam pārvaldnieces ne tikai mazākajām adatiņām un caurulītēm, kādas izmanto medicīnā, rēķinām matemātikas uzdevumus ar mikro medikamentu devām, bet arī sadarbojamies ar pacienta ģimeni un spējam jokot, rotaļāties, paskaidrot ārstēšanu bērna vecumam atbilstošā līmenī, kā arī esam eksperti jautājumos par multeņu varoņiem, sākot ar Šreku, minjoniem, Elzu, Annu un Olafu, Nemo un Loti. Mēs pārzinām jaunāko Bermudu divstūra, SiZA vai Harry Styles repertuāru, svarīgāko par Porziņģa, Neimara vai Mesi panākumiem, katrai māsai telefonā ir smieklīgs filtriņš kopbildei, jo mums ir jāatrod kopīga valoda ar saviem pacientiem, lai viņi no slimnīcā pavadītā laika atcerētos arī priecīgus brīžus," uzsver Bērnu klīniskās universitātes aprūpes vadītāja Linda Frīdenberga.
Tikai aptuveni viens no 10 absolventiem paliek strādāt valsts medicīnas sistēmā, tādēļ paaudžu nomaiņa notiek ļoti lēni. Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas aprūpes direktore Inese Budzila pastāsta, ka Latvijā vidējais medicīnas māsas vecums ir 52 gadi.
Viņa teic, ka, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, pacientu skaits, kas ārstējas slimnīcā, ir būtiski samazinājies, jo, attīstoties medicīnai, daudzas saslimšanas iespējams efektīvi ārstēt arī ambulatori, taču slimnīcās nokļūst patiešām smagi saslimušie.
"Bērnu slimnīcā nonāk mazie pacienti no visas Latvijas, kuriem ir specifiskas diagnozes, līdz ar to personālam vajadzīgas augsti kvalificētas prasmes. Darbs bērnu slimnīcā prasa arī papildu emocionālos resursus, jo bieži vien mums ir divi "pacienti" – gan pavadošā persona, gan pats bērniņš. Ja es pieaugušo dabūšu "savā komandā", tas ir pluss aprūpei, bet reizēm jāpārliecina abi par to, ko darām, jāmierina, jāatbalsta. Bērns ātrāk sniedz atgriezenisko saiti, kas rada gandarījumu par savu darbu. Protams, trakākais, ka, arī darot visu labāko iespējamo, mēs dažkārt nevaram palīdzēt, tad ir ļoti smagi. Tieši medicīnas māsas, kas ir ikdienā tuvāk pacientiem, visu izjūt vistiešāk un personiskāk. Man Bērnu slimnīcā ir laimējies strādāt dažādās komandās – operāciju zāles un intensīvās terapijas jomā, kā arī izglītībā, visur manu izaugsmi un attīstību ir sekmējuši talantīgi un atbalstoši kolēģi," skaidro Linda Frīdenberga.
Tehnoloģijas neaizstās cilvēcīgo Smags ir arī medicīnas māsu darbs ārstniecības iestādēs ar gados veciem pacientiem, kuri cieš ne tikai no tiešajām saslimšanām, bet bieži vien arī no apziņas traucējumiem, kā arī noteiktās nozarēs, piemēram, onkoloģijā. "Piemēram, ķīmijterapija ir darbs ar augsta riska medikamentiem. Dažkārt jaunos darbiniekus biedē, kā tas var ietekmēt viņu veselību. Protams, medicīnas tehnoloģijas attīstās, ienāk robotizētas funkcijas, kas sajauc vajadzīgo medikamenta devu u. tml., taču bez cilvēciskā faktora neiztikt," stāsta Inese Budzila.
Tieši tādēļ ir svarīga arī pašu medicīnas māsu emocionālā labklājība, psiholoģiskā noturība. Tikai atpūties un emocionāli stabils cilvēks var maksimāli droši un efektīvi parūpēties par pacientiem. Diemžēl ir gadījumi, kad māsas cieš no izdegšanas, un ir svarīgi to laikus pamanīt un novērst. "Protams, ar emocionāli grūtajām situācijām māsas ar laiku iemācās sadzīvot un pierod, taču ir jābūt atbalsta sistēmai kolektīvā un ārstniecības iestādē. Bērnu slimnīcā pacientiem un viņu vecākiem pieejams gan psihologs, gan kapelāns, kā arī brīnišķīgie dakteri klauni, tādējādi noņemot daļu psiholoģiskās spriedzes no māsu pleciem. Taču ikdienā nepieciešams atbalsts un novērtējums no pārējās komandas, no tiešā vadītāja – pamanīt, kurai māsai, iespējams, vajadzīga saruna, uzmundrinājums, reizēm kaut vai zvans vakarā vai īsziņa, lai atgādinātu, ka viņa dara savu darbu labi," uzsver Linda Frīdenberga, kura apzinās, cik svarīgi viņai savā ikdienā ir rūpīgi un uzmanīgi sekot līdzi māsu darbam Bērnu slimnīcā.
Medicīnas māsu profesija nav statiska – attīstās pētniecība, tehnoloģijas, medicīnas nozare kopumā un māsai nepieciešams nemitīgi mācīties. Arī jaunās tehnoloģijas, no vienas puses, atvieglo darbu un pandēmijas laiks ir ieviesis efektīvas pārmaiņas, daudzus darba aspektus digitalizējot, taču, no otras puses, prasa attīstīt iemaņas un apgūt jaunas prasmes.