Mēs tiekamies Talsu novada Mundigciemā. Te Jānis izveidojis savu uzņēmumu JJ autoserviss, kur piedāvā plašus auto servisa pakalpojumus. Biznesa uzsākšanai atbalsts bijusi reemigrācijas veicināšanas uzņēmējdarbības atbalsta granta saņemšana, ko piešķīra arī Kurzemes reģionā. Vēl tikai pirms gada Jānis pat negrasījās atgriezties Latvijā, jo kā pats teic: "Man tur viss bija ļoti labi." Taču Evai tā bijusi lolota vēlēšanās, savukārt izšķirošo lēmumu palīdzējis pieņemt Dans, kurš šogad Talsu 2. vidusskolā mācīsies 6. klasē. Visi trīs apgalvo, ka ne mirkli nav nožēlojuši savu lēmumu.
Nopelnīja, bet ģimeni neredzēja
"Uz Angliju aizbraucām 2005. gadā, trīspadsmit gadus bijām prom," noteic Jānis, bet dēls piebilst: "Es divpadsmit. Piedzimu Latvijā, bet drīz aizbraucu prom uz Angliju."
Jānis ir talsenieks, Eva – sabilniece. Tolaik Eva vēl bija vidusskolniece, sešpadsmitgadniece, kad abi iepazinušies. Dans smalki izstāsta vecāku iepazīšanās stāstu, kā tētis Sabilē uzrunājis mammu un uzaicinājis braukt līdzi uz ballīti Talsos...
Jāņa izvēli doties svešumā tolaik piespiedis mazais atalgojums, strādājot savā nozarē - autoservisā. Arī viņa draugi jau bija aizbraukuši, un Evu nemaz nav biedējusi šī izvēle: "Tiklīdz man palika 18 gadu, uzreiz devos pie Jāņa. Jānis aizbrauca pirmais – viņš man zvanīja, brīdināja, lai nebraucu, jo būs par grūtu. "Tas nav tev!" viņš man teica. Taču es gribēju doties meklēt savu Laimīgo zemi."
Pirmos divus gadus Anglijā strādājuši dažādus darbus, Jānis saka – viņš tos pavadījis uz lauka, novācot salātus. "Pēc tam strādāju galdniecībā. Darbs man patika. Maksāja pēc padarītā – jo vairāk strādāja, jo vairāk bija iespēju nopelnīt. Kas nebija slinks, to varēja. Pēc tam jau kopā ar vēl vienu puisi mums bija garāža, remontējām mašīnas. Nauda jau bija, bet ģimeni gan neredzēju," atzīst Jānis un atceras, kā pirmajos mēnešos nācies dzīvot vairāk nekā desmit cilvēkiem vienā mājā. Taču pēc tam pārvākušies uz Skelmersdeilu, kur labāki dzīves apstākļi, un tad uz Sausportu, kur "bišķi smukāka dzīve".
Jānis sāk uzskaitīt tuviniekus, kuri ap to laiku tāpat devās emigrācijā un apmetās netālu, bet Eva rezumē: "Beigās jau bija sabraukusi visa Jāņa ģimene un vēl mans brālis, un mana tēta māsa..." Grīnbergi rēķina – radu un paziņu lokā tolaik emigrējušo skaits bijis ap trīsdesmit cilvēku! "Bet tagad visi palēnām esam atgriezušies, Anglijā palikusi vienīgi mana tēta māsa," piebilst Eva.
Svešuma sajūtas nebija
Dans Roberts piedzima Latvijā, jo Evai bijušas pamatotas bažas par dzemdībām svešumā: "Drošāk šķita bērnu laist pasaulē mājās. Jānis Latvijā ieradās tieši uz dzemdību laiku. Pēc Dana piedzimšanas regulāri braukāju uz Angliju pie Jāņa un atpakaļ un, kad dēlam palika gads, ar mazo uz palikšanu atgriezos Anglijā. Trīs gadu vecumā Dans uzsāka iet bērnu dārzā, četru gadu vecumā jau sākās skola – ar to nebija problēmu. Patiesībā nemaz īpaši arī nejutu, ka atrodos svešumā – Sautportā bija tik daudz latviešu! Ieejot Baltijas preču veikalā, visapkārt skanēja latviešu valoda. Mājās ar puiku runājām tikai latviski." Toties tagad Talsu 2. vidusskolā angļu valodā Danam iet labi, bet puika atzīstas, ka pats mazliet slinko. Vai viņam Anglijā palikuši draugi? Dans padomā un atceras kādu savu angļu draugu: "Viņš nāca pie manis uz mājām, bet viņš ir ļoti sabojāts. Ar ko? Ar naudu! Opis viņam bija turīgs, atstāja mantojumu. Man bija vēl daži latviešu draugi. Es gribētu, lai viņi ir Latvijā, tad viss būtu perfekti."
Jānis turpina par dēla ārpusskolas hobijiem Anglijā – mazais vests uz hokeja, uz taiboksa treniņiem: "Tā kā pats spēlēju hokeju, gribēju, lai puika arī trenējas, bet tā bija liela braukāšana – ceļā uz treniņu pagāja vairāk nekā stunda. Bija grūti izbraukāt."
Pats Jānis Anglijā hokeju kopā ar angļu komandas biedriem spēlējis aptuveni piecus gadus, viņš atceras: "Angļi mūs ar brāli hokejā uz rokām nēsāja. Mūs cienīja, atbalstīja, palīdzēja. Aicināja uz tusiņiem. Pirmajā gadā abi ar brāli valodu nepratām. Beigās iemācījāmies, bet reiz vienā tusiņā komandas menedžera dēls man saka: "Atceries, kā es tev reiz kaut ko prasīju, bet tu tikai smaidīji un kratīji galvu?" Mums bija ļoti laba komanda, visi bija tik laipni! Pat uz kāzām mūs aicināja."
Eva stāsta, ka Anglijā viņa apmeklējusi ar skaistumkopšanu saistītus kursus, šajā jomā iegūtās prasmes izmantos arī turpmāk. Savukārt viņas draudzene Līga, pēc profesijas suņu friziere, nodarbojusies ar šķirnes suņiem – arī piedaloties izstādēs, pārojot dzīvniekus. Čivavas Anglijā esot ļoti, ļoti dārgi un ciltsdarba interesēs bijis ievest svaigas šīs šķirnes pārstāvju asinis, arī no Polijas un Krievijas. "Es vēlējos uz Angliju atvest vienu suni, biju Krievijā noskatījusi Lilī, un Līga savukārt ņēma sev kucēnu pārdošanai. Bet Krievijā viss aizkavējās ar ciltsrakstiem, kā rezultātā abi kucēni pusgadu nodzīvoja Latvijā pie Līgas mammas, bet kad beidzot nonāca Anglijā, otru kucēnu nolēmām nepārdot. Negribējām no Lulū vairs šķirties," pastāsta Eva.
Vairs nav sapnis, ir plāns
Taujāti, ar kādām izjūtām dzīvojuši, zinot par Latvijā valdošo 2008. gada ekonomisko krīzi, Eva atceras: "Mums bija Latvijas Televīzija, paklausoties ziņas, šķita - ak, šausmas, kā cilvēki te var izdzīvot! Ja es vienmēr esmu gribējusi atgriezties Latvijā, Jānis bija skeptisks: nē, mēs to nedarīsim!" Jānis turpina: "Bet tad mana māsa ar vīru atgriezās Latvijā, viņi šeit bija dabūjuši labu darbu, viņiem vajadzēja strādnieku mežsaimniecībā. Piezvanīja, piedāvāja man. No sākuma atteicu. Sieva tomēr mudināja padomāt. Sākām rēķināt, visu salikt uz papīra. Sieva teica – ja nesanāks, brauksim atpakaļ uz Angliju, bet man no tā arī visvairāk bija bail – ka nesanāks un būs jābrauc atpakaļ." Jānis arī pamato reemigrācijas aprēķinus – Anglijā nomaksājot visus nepieciešamos ar sadzīvi saistītos izdevumus, pāri paliekot tik pat daudz līdzekļu, cik tagad var nopelnīt šeit.
Jaunais vīrietis spriež, ka pašlaik viņš vairs nespēj iedomāties par atgriešanos Anglijā: "Latvijā ir tāda brīvība! Te ir mūsu vecāki, radi. Un puikam sava dzīve – no rīta kā iziet laukā, citreiz tikai vakarā nāk mājās, ir jāsauc. Te jau nevar pazust, un apkārt ir daudz bērnu. Sākumā gan, kad atgriezāmies, redzējām, ka kopā ar citiem bērniem skraidot, tie citi visu ko māk, Dans neko nemāk. Piemēram, kokā kāpt nemāk. Anglijā vecāki bērnus līdz 12 gadu vecumam ļoti kontrolē, toties te viņi izaug patstāvīgāki, vairāk prot izdarīt."
Dans iebilst: "Es neesmu mērkaķis, lai kāptu kokos." Dana mamma smej – brilles puikam lūst katru dienu, jo kopā ar bērniem viņš, piemēram, futbolu spēlē. Apmeklē volejbola treniņus. Tā kā, Anglijā augot, nav bijusi brīva pieeja atklātām ūdenstilpēm – apmeklējuši tikai baseinus –, šeit atgriežoties, pirmoreiz aizvests pie Mundigciema ezera, Dans protestējis: "Mammu, tik netīrā baseinā nekāpšu!"
"Toties es šovasar izbaudu sēņošanas prieku, esmu iegājusi azartā," atklāj Eva. Tikmēr Jāņa pamatdarbs saistīts ar mežsaimniecību, bet paralēli viņš attīsta autoservisa darbību un sieva viņam palīdz. "Savu garāžu gribēju jau sen. Viens no draugiem pastāstīja, ka Latvijā ir pieejams finansiāls atbalsts reemigrantu saimnieciskās darbības uzsākšanai. Sāku meklēt informāciju internetā, sazinājos ar Kurzemes reģiona reemigrācijas koordinatori Kristīni Smilgu, viņa man ļoti palīdzēja.
Patiesībā visi, kas Latvijā strādā saistībā ar valsts reemigrācijas plānu, ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi," uzsver Jānis Grīnbergs.
Lai īstenotu savu uzņēmējdarbības plānu, viņam bija jāiegulda arī privāti līdzekļi autoservisa atvēršanai, taču valsts piešķirtie 9000 eiro bijis nozīmīgs atbalsts. "Sākumam tas palīdz," ir pārliecināts Jānis, un turpina: "Pirmais gads, protams, ir grūtāks, kamēr rodas savi klienti. Konkurence Talsos arī ir liela, bet viss atkarīgs no tā, kādi man ir strādnieki un attieksme pret cilvēkiem. Godīgums izsaka visu." Pagaidām Jāņa autoservisā strādā viens algots darbinieks – arī no Anglijas atgriezies Jāņa kolēģis, pārbaudīts cilvēks. Arī Jāņa tēvs, būdams pensijā, garāžā palīdz. Jānis ir apņēmības pilns paplašināt uzņēmējdarbību: "Tas vairs nav sapnis, tas ir konkrēts plāns." Eva izsaka savas sajūtas: "Mēs braucām meklēt laimīgo zemi un pašlaik to esam atraduši."
Par ko dzīvē grib kļūt Dans? "Man plāns bija kļūt par pilotu, bet tad es pārdomāju. Tagad gribu būt advokāts. Vēl es gribētu vairāk apmeklēt hokeja treniņus. Kad būšu vecāks, varētu Amerikā padzīvot. Bet mums ir liels īpašums Sabilē pie vecvecākiem. Man Latvijā patīk," pārliecinoši teic Dans Roberts Grīnbergs un piebilst: "Es arī gribēju pateikt par to laimīgo zemi – laimīgā zeme nav tikai vieta. Tā ir tur, kur ir ģimene."
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta Meklējot savu laimīgo zemi saturu atbild SIA Izdevniecība Dienas Mediji.
Inese
Breks