Mucas miesas un dvēseles priekam

Juris ir mucinieks jeb, kā Latgalē dēvē, bondars, jau trešajā paaudzē. Tagad šā aroda pratēju Latvijā palicis pavisam maz. Cik tad ilgi viena šāda muciņa ir jātaisa? "Nu, ja tikai vienu taisa, tad iznāk ļoti ilgi, pat nedēļas divas, ja daudz taisa, tad dienā vienu var," nedaudz mīklaini atbild meistars.Gan konjakam, gan gurķim "Nu nevar teikt, ka pārāk daudz pasūta, bet kaut kāds pieprasījums jau ir. Vairāk ņem uz Jāņiem priekš alus, arī konjakam," saka Juris. Uz mūsu izbrīnu, kur tā konjaka Latgalē tik daudz, ka mucās jālej, meistars atbild nesatricināmā mierā: "Ja kvalitatīvs pašbrūvētais pastāv šādā ozolkoka muciņā gadu, vajag īstu degustatoru, lai pateiktu, vai tas ir franču konjaks vai samogons." Darbnīcā var apskatīt gan pabeigtas, gan vēl nepabeigtas mucas. Pati lielākā — pirtij domātā baļļa, kuru pasūtījis kāds līvānietis, aizņem gandrīz pusi telpas. Vairāk pasūtītāju esot no citiem Latvijas novadiem, pat no Rīgas. Juris Kivlenieks stāsta, ka īsta muca jātaisa no ozola koka vai arī no oša. Pirtslietām derot egles koks, jo tas mazāk sakarstot un esot izturīgāks pret bojāšanos. Mucas var taisīt arī no nenožāvētas koksnes, jo dēļi pirms tam jānovāra, lai tos varētu saliekt apaļajā muciņu sānu izliekumā. Lielā baļļa maksājot 1000 latu, bet mazākas muciņas cenas ir krietni zemākas — sākot no 20 latiem. Ar īpašu mīlestību gatavoti glīti egles koka ķipīši, kas esot ļoti pieprasīta manta. Juris stāsta, ka pasūtījumi esot dažādi, laucinieki pasūtot nelielas muciņas kāpostu un gurķu skābēšanai, mucas, kur glabāt pirtsslotas, taču pēc sviesta kuļamajām ķērnēm pieprasījums esot mazs, laikam jau mājās vairs sviestu maz kuļot. Pastāvīgs noiets esot gaļas dēlīšiem, kurus Juris gatavo no oša koka, kas neplaisā, kā arī savāc no gaļas negatīvo enerģiju. "Starp citu, cik es pa tirgiem braucu, parasti sievietes ir tās agresīvākās, ja paņem rokās manu gaļas dēlīti, uzreiz izmēģina, kā ar to varēs vīram pa kaklu iezvelt. Uzreiz saka, vot, šitas gan baigi parocīgais," smejas Juris. Kad gribu iegādāties vienu šādu parocīgu mantu, Juris atrunājas — vēl jāapstrādā, jānopucē, tad varbūt. Īsts amatnieks negatavu mantu pasaulē nelaižot — šo gudrību viņš iemācījies no sava tēva, pie kura apguvis arī mucu taisīšanas mākslu.Pirmā muca — 16 gados "Var teikt, ka jau bērnībā sāku ar šito šefti nodarboties. Atceros, ka mežā biju atradis kaut kādu sakni un izgriezu ziloni. Tad kādos 12 gados no koka pats uztaisīju sev virpu, ieliku veļas mazgājamās mašīnas motoriņu iekšā. 16 gadi man bija, kad uztaisīju pirmo mucu. Vai, cik ar to mucu smagi gāja," stāsta Juris, mulsi tīrīdams no drēbēm zāģu skaidas. Vectēva pirms Pirmā pasaules kara taisītās mucas mazdēls ir saglabājis. Pēc tam vectēvs vairs ar šo amatu nav nodarbojies, jo Latvijas atbrīvošanās cīņās zaudējis lielāko daļu darba spēju, tomēr vēl uzbūvējis šo pašu dzīvojamo māju. Arī liela daļa darbarīku mantota no senčiem, piemēram, skrūvbeņķim esot vairāk nekā simt gadu. Pats Juris, kā jau daudzi viņa vienaudži, arodskolā ieguvis plaša profila šofera atslēdznieka specialitāti, kādu laiku dzīvojis Rīgā un Ogrē, taču lielpilsētas burzma nu nemaz nesaistījusi. 1994.gadā atgriezies mājās pie tēva. "Te es jūtos vislabāk, nekur vairs negribu iet projām."Biznesa nav, iztikšana ir "Par biznesu to vēl grūti nosaukt. Nu, tāda neliela iztikšana ir, bet kāds tur bizness, ja pa gadu es neko nevaru iekrāt, lai attīstītos," Juris noraidoši šūpo galvu. Tomēr mucu taisīšana, kā arī metināšanas darbu veikšana ir viņa vienīgā nodarbošanās, ar ko uzturēt ģimeni, jo laukos nekādu citu darbu atrast nevar. "Mucu taisītāju nemaz tik daudz nav. Preiļu rajonā viens bija, bet aizgāja pensijā un vairāk ar to nenodarbojas. Vairāk Latgalē es nezinu. Ir Lielvārdē, Sumerāgs, tad viens meistars Smiltenē, vēl esot viens Kurzemē. Kāpēc tik maz? Teikšu godīgi, tas ir šausmīgi smags darbs, kur lielākā daļa jādara ar rokām. Ja neviens mūs neatbalstīs, izmirsim kā dinozauri," rūgti pasmej Juris. Viņš jau sen sapņo izstrādāt kādu projektu un dabūt finansējumu iekārtu iegādei, lai saglabātu šo seno arodu, taču nezina nevienu fondu, kas atbalstītu tieši individuālos amatniekus. "Vai amatniecība Latgalē varētu būt perspektīva? Viss atkarīgs no tā, kā ar to nodarbojas. Ja tikai ar rokām, tad tā perspektīva ir maza. Vajag darbus kaut vai daļēji mehanizēt. Jā, bija te pirms dažiem gadiem piedāvājums no Vācijas, taču tad man uzreiz vajadzētu rūpnīcu, lai to visu saražotu. Bet — tas jau būs rūpnieciskais ražojums, ne ar rokām un dvēseli apglāstīts," saka Juris Kivlenieks.