Nepieslēgti vēl aizvien ir daudzi

Nepieslēgtie

Pavasarī konferencē Runā valsts tiesībsargs Juris Jansons komentēja, ka mūsdienās arī piekļuvi modernajām tehnoloģijām var uzskatīt par cilvēktiesībām. Tomēr, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati par 2017. gadu, ne visiem šī XXI gs. vajadzība ir izpildīta – 21% mājsaimniecību Latvijā vēl aizvien nav pieejams internets. Tas savukārt nozīmē, ka straujie valsts un uzņēmēju centieni padarīt Latviju par digitālo tehnoloģiju pirmrindnieci rada risku atstāt simtiem tūkstošu cilvēku aiz borta. Aptuveni aprēķini liecina, ka 21% ir 172 662 mājsaimniecības, kas savukārt nozīmē, ka 400 000 iedzīvotāju (pēc CSP datiem, vienā mājsaimniecībā ir 2,3 cilvēki) nav pieejams internets.

Ne visiem, protams, modernās tehnoloģijas ir vajadzīgas, kā skaidro CSP sabiedrisko attiecību pārstāve Sanda Rieksta: "Visbiežāk minētais iemesls (10%), kāpēc mājsaimniecībās nav pieejams internets, ir vienkāršs: nav vajadzīgs (jo nešķiet lietderīgs, interesants vai tml.). Otrs biežāk minētais (7%) – trūkst iemaņu. Kā trešo visbiežāk iedzīvotāji nosauc pārāk lielās izmaksas, kas saistītas ar iekārtām un interneta lietošanu."

Tomēr var jautāt – nešķiet lietderīgs vai arī lietderība netiek saskatīta? Tā, piemēram, interneta maksājumi mēdz būt izdevīgāki, jo nav komisijas maksas.

Laikraksts Diena ar projektu Nepieslēgtie vēlas noskaidrot, kur Latvijā vēl aizvien ir problēmas ar piekļuvi internetam un kā dzīvo tie, kas dažādu iemeslu dēļ nav pieslēgti tīklam.
 

Pirmais pieturpunkts – bibliotēka

Ja finansiālu vai citu iemeslu dēļ internets un/vai dators nav pieejams mājās, tad viena no pirmajām pieturvietām būtu bibliotēka. Latvijā šobrīd darbojas 786 pašvaldību bibliotēkas, vēl klāt nāk izglītojošo iestāžu un specializētās bibliotēkas – tīkls ir apjomīgs. Taču ir jautājums – vai pieejams tiem, kuri strādā un mācās? 

Pavasarī pastiprināta uzmanība tika veltīta Limbažu novada bibliotēkām – 28. februārī Vidzemes televīzija ziņoja, ka vairākām novadā esošajām bibliotēkām plāno samazināt darba laiku un slodzes bibliotekārēm, kas nozīmē, ka iestādei jāpārvērtē, kad atvērt un aizvērt savas durvis.

"Es jau otrdienas vakaros arī līdz pulksten 18 strādāju, lai pēc tā darbalaika paspētu skolnieciņi, kas atbrauc ar autobusu, tie tad nāk šeit. Interneta jau katram nav mājās. Mēs jau neesam bagāti, te nedzīvo miljonāri, te dzīvo tādi vienkārši cilvēki," toreiz televīzijai norādīja Straumes bibliotēkas vadītāja Broņislava Keiša.

Šis jautājums, pateicoties medijiem, bibliotekāriem, Latvijas Rakstnieku savienībai (LRS) un rakstniekam, Limbažu novada iedzīvotājam Aivaram Kļavim, nonāca publikas un vēlāk arī politiķu uzmanības lokā, jautājuma risināšanā iesaistījās gan Kultūras ministrija, gan Saeimas deputāti. Tiesa gan, kā Dienai apstiprināja Limbažu novada vadītājs Didzis Zemmers (ZZS), no plāniem pašvaldība neatkāpās. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē Zemmera vietniece Ineta Zariņa skaidroja, ka Limbaži šogad cēluši algas bibliotekārēm, bet tas liek pārplānot bibliotēku darba laiku. Novada pārstāvji gan atzina, ka asā komunikācija, iespējams, notikusi "ne pēc tiem labākajiem paraugiem". Komisijas deputāti ar konkrētiem priekšlikumiem toreiz nenāca klajā, taču secināja, ka, iespējams, nepieciešams pārskatīt regulējumu, kas nosaka, uz cik cilvēkiem nepieciešama vismaz viena bibliotēka. 

 
Digitālā plaisa

Diena, vēlēdamās novērtēt Saeimas komisijas apspriesto, devās uz Limbažu novadu, lai paviesotos trīs dažādu izmēru bibliotēkās – Ārciemā (pašā ciemā 45 iedzīvotāji), Vidrižos (258) un novada centrā – Limbažos (7547).

Diena sastapa kādu Limbažu bibliotēkas apmeklētāju Māri, kurš nu jau ilgāku laiku meklē darbu. Internets tam ļoti palīdz – sludinājumus var atrast daudz, bet arī lai pieteiktos, vajag internetu.

"Kā piezvanu, man uzreiz prasa – labāk sūtiet CV," saka Māris.

Mazāko apdzīvoto vietu bibliotekāres zināja stāstīt, ka daudziem vecākiem cilvēkiem palīdz radi, kuri viņu vietā veic maksājumus, bet tiem, kuri atnāk, vajag dažreiz palīdzēt. Savukārt jaunieši bibliotēkās izmanto bezvadu internetu. Nespēju tikt galā ar ikdienas darbībām interneta vidē mēdz raksturot kā digitālo plaisu. Tā bieži tiek saistīta ar sociālās atstumtības riskiem, proti, nespēju tikt līdzi pārējai sabiedrībai. 

Dažviet Latvijas pašvaldībās ir citi risinājumi – šur un tur skolās var izmantot datoru, ir pagastu pārvaldes, kas atļauj lietotājam ātri apskatīt e-pastu un pašvaldības informācijas lapas. Savukārt prasmes palīdz apgūt, kā jau minēts, bibliotekāres, Limbažos nu jau vairākus gadus tiek rīkoti speciāli kursi, kur cilvēki apgūst ne tikai datora lietošanas pamatus, bet arī ļoti praktiskas liekas, piemēram, kā ielādēt bildi no telefona datorā vai kā to nosūtīt tālāk, izmantojot WhatsApp vai citas lietotnes.
 

Sociālā atstumtība

Antropoloģe Elīna Ozoliņa Dienai minēja, ka tehnoloģiju pieejamības jautājums var ietekmēt sabiedrības grupas, tomēr viņa pasvītroja, ka nepietiek vien ar "iekārtas iedošanu cilvēkam", līdzi jānāk prasmei. Proti, cilvēkam jāiedod makšķere, bet vajag arī iemācīt to izmantot. Tiesa gan, pētniece norāda, ka tehnoloģijas visu neatrisinās.

Kā liecina Eiropas Savienības (ES) Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksa (DESI) pētījumi, cilvēki ar zemu izglītības līmeni vai ar zemiem ienākumiem, kā arī vecāka gadagājuma cilvēki mēdz būt mazāk aktīvi interneta lietotāji, aptuveni 4 no 10 cilvēkiem Eiropā neizmanto internetu regulāri. Tas nozīmē, ka pastāv risks digitalizācijas procesa rezultātā nonākt piespiedu izolācijā. 2018. gada pārskatā norādīts, ka arvien vairāk darba devējiem nepieciešami cilvēki ar digitālajām prasmēm, taču gandrīz 60% Latvijas iedzīvotāju to nav vai tās ir ļoti zemas, kas nozīmē, ka viņi ir riska grupās un var kļūt ne tikai digitāli, bet arī ekonomiski atstumti. Piemēram, ja bezdarbniekam nav interneta, atrast darbu ārpus tuvējā apvidus ir ļoti grūti, tas savukārt situāciju saasina, jo rodas arī ekonomiskas problēmas. Digitālās tehnoloģijas var palīdzēt mazināt šo atstumtību, ja tās ir pieejamas.

 
Dzīsla laukiem

Problēmas ar interneta piekļuvi nav tikai attālākos reģionos. Laikraksts Diena, ievietojot jautājumu par problēmām ar internetu sociālajos medijos, ieguva daudzas atbildes, kurās arī Pierīgas iedzīvotāji norādīja, ka ir problēmas. Kā piemēru var minēt Medemciemā dzīvojošo Unu, kas Dienai pastāstīja, ka optiskais internets nav pieejams un no trim mobilajiem operatoriem labākais esot Bites piedāvātais. 

Savukārt Strazdes pagastā (Talsu novadā) ilgāku laiku nav bijusi arī elektrība, tāpēc mājas īpašnieki Gita un Pēteris lielu daļu laika pavada Rīgā – viņi nodarbojas ar e-komerciju un Dienai skaidroja, ka elektrības neesamība (kas tagad atrisināta) un lēnais internets traucē pārcelties prom no Rīgas. Šobrīd Tele2 esot apsolījis, ka mēģinās risināt situāciju. Gita minēja, ka daudzi, kuru darbs neprasa būt ofisā, labprāt pārceltos, ja būtu pieejamas modernās komunikācijas tehnoloģijas – tas, viņasprāt, ir veids, kā attīstīt laukus. Citi aptaujātie prātoja, vai nevajadzētu aktīvāk atbalstīt tieši mobilos tīklus, jo "vadu visur nevar aizvilkt".