Ja Kijeva šos nosacījumus nepildīs, tad Krievija pārdos gāzi Ukrainai par cenu, kas pārsniedz pārdošanas cenas pat dažai labai bagātai ES valstij, ieskaitot Latviju. Kremlis šajā gadījumā spēlē vienos vārtos. Ja Ukraina piekāpsies pirmajam nosacījumam, tad tās eirointegrācijas process tiks galīgi apturēts un faktiski tiks apdraudēta tās suverenitāte. Ja Kijeva piekritīs maksāt augstās cenas, tas būs nepanesams slogs valsts budžetam, un Krievija pirmā būs klāt ar kredīta piedāvājumiem, protams, ar «saviem» nosacījumiem. Savukārt, ja Kijeva izmisuma situācijā, līdzīgi kā pirms vairākiem gadiem, ķersies pie Krievijas gāzes tranzīta uz Eiropu caur Ukrainu, Kremlim būs kārtējā iespēja diskreditēt Ukrainu eiropiešu acīs kā «neuzticamus» partnerus un lieku reizi reklamēt «ziemeļu» un «dienvidu» savienojumus gāzes piegādei Eiropai kā vienīgās drošās alternatīvas. Starp citu, šis trešais variants šobrīd izskatās visreālākais, jo Ukrainas prezidents V. Janukovičs (ko daudzi arī Latvijā jau steidzīgi nokristījuši par bezcerīgi prokremlisku) kategoriski paziņojis, ka Ukraina Krievijas rupjajām prasībām nekādā gadījumā nepiekāpsies. Kijevas un Maskavas attiecības nokaitušas līdz baltkvēlei.
Kas ir pavisam skumji - ka Ukraina izskatās šobrīd nodevīgi pamesta vienatnē aci pret aci ar Krieviju. Eiropas Savienība liekas ļoti aizrāvusies ar Lībijas problēmām (arī ar tās naftas lauku sadali) un kaunīgi klusē, kamēr Krievija reketē Ukrainu. Eironews katru pusstundu rāda reportāžas par Lībiju, bet nevienu vārdu - par Krievijas un Ukrainas konfliktu. Arī Latvijas Ārlietu ministrijai, izskatās, šajā jautājumā nekas nav sakāms. Tas ir skumji, jo nevajadzētu bez uzmanības atstāt tādu bezprecedenta enerģētikas jautājuma izmantošanu ģeoplitisku mērķu risināšanai, ko šobrīd dara Krievija attiecībā pret Ukrainu. Ka mums pašiem nākotnē neiznāk uz līdzīgiem grābekļiem uzkāpt.