Latvija sociālo izdevumu jomā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) pētīto valstu vidū Eiropas Savienībā izceļas ar zemākajām izmaksām uz personu gadā līdztekus faktam, ka, rēķinot procentos pret valsts iekšzemes kopproduktu (IKP), mūsu valsts tēriņi sociālajām lietām pēc pandēmijas izskatās neadekvāti. Iespējams, ka sistēmā ir pamatīgas rezerves naudas izteiksmē, kuru tieši šobrīd valstij trūkst.
Sociālie izdevumi ESAO izpratnē
Sociālie izdevumi, kurus uzskaita ESAO pētījumu valstīs, ietver naudas pabalstus, tiešu preču un pakalpojumu nodrošināšanu natūrā un nodokļu atvieglojumus dažādiem sociāliem mērķiem. Pabalsti var būt paredzēti mājsaimniecībām ar zemiem ienākumiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, invalīdiem, slimiem, bezdarbniekiem vai jauniešiem. Lai programmas tiktu uzskatītas par "sociālām", tām ir jāietver resursu pārdale starp mājsaimniecībām. Sociālie pabalsti tiek klasificēti kā publiski, ja vispārējā valdība, proti, valsts, pašvaldības, tostarp sociālās apdrošināšanas fondi, kontrolē attiecīgās finanšu plūsmas. Visi sociālie pabalsti, ko nesniedz vispārējā valdība, tiek uzskatīti par privātiem. Privātus pārvedumus starp mājsaimniecībām neuzskata par "sociāliem". Neto kopējie sociālie izdevumi ietver gan valsts, gan privātos izdevumus, kas arī atspoguļo nodokļu sistēmas ietekmi, izmantojot tiešos un netiešos nodokļus un nodokļu atvieglojumus sociāliem mērķiem. Šis rādītājs tad arī tiek mērīts procentos no IKP vai ASV dolāros uz vienu iedzīvotāju.
Pandēmijas pabalstu atkarība
Eksponēšanai izmantojām abus rādījumus pa valstīm – gan procentos no IKP, gan ASV dolāros uz iedzīvotāju gadā, tomēr ir daži trūkumi, tūlītēji aplūkojot datus. Proti, dati par sociāliem izdevumiem procentos no IKP pieejami jau par 2022. gadu, savukārt ASV dolāros uz iedzīvotāju – tikai par 2019. gadu.
Jāteic, ka gandrīz visās valstīs izmaiņas pāris gadu laikā ir līdzīgas un to parāda arī ESAO vidējā rādītāja svārstība, ko var fiksēt kā izmaiņu konstanti. Proti, visu valdību un līdz ar to ESAO vidējais rādītājs par izdevumiem procentos no IKP no 2019. gada uz 2022. gadu ir mainījies par aptuveni vienu procentpunktu uz augšu. ESAO vidējais rādītājs procentos no IKP 2019. gadā bija 20,1%, bet 2022. gadā – 21,1%. Latvijas gadījumā 2019. gada rādītājs ir 16,5% no IKP, bet 2022. gadā – 19,7% no IKP, kas ir krietni virs vidējās izmaiņas. Sociālam atbalstam pandēmijas laikā Latvija ir tērējusi 3,2% no IKP. Jāpiebilst, ka neizbēgami atgriezīsimies pie 2019. gada situācijas, jo pandēmijas laikā lielu daļu sociālā atbalsta līdzekļu valsts aizņēmās ārvalstu tirgos. Aizdevēji ir tādas valstis kā Zviedrija, kas 2019. gadā sociālajam atbalstam tērēja 25% no IKP, bet 2022. gadā tikai 23%, vai arī Beļģija, kas neatkarīgi no pandēmijas ietekmes 2019. gadā un 2022. gadā tērējusi vienādu lielumu no IKP – 28%, lai gan pandēmijas gados ir pamatīgs lēciens – 32% no IKP
Latvija un Lietuva faktiski ir vienīgās valstis, kas sociālos atbalstus 2022. gadā ir saglabājušas 2021. gada līmenī, lai gan būtu jānolaižas uz zemes. Runa ir par aptuveni 3% no IKP pret 2019. gadu, kas absolūtajās summās 2022. gadā nozīmē aptuveni 1,2 miljardus eiro. Ja šobrīd – 2023. gadā – valdība runā par nepieciešamību aizņemties vēl divus miljardus eiro, rodas pamatots jautājums par sociālā atbalsta tēriņiem, proti, vai tie nav saglabājuši pandēmijas laika tendenci, iesakņojoties kā pastāvīgi izdevumi, lai gan tautsaimniecība tādus nevar izmaksāt, neietekmējot citas nozares.
Lai palielinātu, klikšķiniet uz attēla!
Grūtdieņu atbalstīšanā – pēdējie
Ja runājam par tiem, kuri patiešām ir trūcīgi un saņem kādu valsts pabalstu vai atvieglojumu, tad jāraugās uz 2019. gada datiem, kas sniedz nekropļotu ainu, un jārunā par summām, kuras atbalstam valsts sniedz, nevis par kopējo procentu no IKP.
Tātad Latvija 2019. gadā, kā liecina ESAO dati, ir pēdējā vietā Eiropas Savienībā pēc sociālajiem izdevumiem uz vienu iedzīvotāju. Aprēķins tiek veikts ASV dolāros uz vienu iedzīvotāju, kur, pēc ESAO metodoloģijas, Latvija saviem atbalstāmajiem sniedz vidēji 4807 dolārus gadā. Runa, protams, nav tikai par trūkumcietējiem, bet arī par t. s. māmiņu algām, bērnu pabalstiem un cita veida atbalstu, kā arī nodokļu atvieglojumiem. Tos visus kopā atļāvos nodēvēt par grūtdieņiem, bet lai nepārmet pabalstu saņēmēji, kuri tādi nejūtas, jo citu vārdu, neizmantojot salikteņus, bija grūti atrast!
Visā pieminētajā spektrā Latvijas valdība spēj dot vismazāk, tāpēc loģisks ir jautājums – vai mums grūtdieņu ir tik nejēdzīgi daudz vai arī valsts tautsaimniecība ir par vāju un IKP par mazu?
Ievērojot iniciatīvas grupas Kuram tas rūp? pētījumus demogrāfijas lietās, ir viens secinājums par kopējām ilgtermiņa tendencēm. Proti, no valsts ilgstoši izbrauc cilvēki darbaspējīgā vecumā, bet valstī pilnīgi noteikti paliek tādi, kuri nekur aizbēgt nevar. Proti, liela ir iespēja, ka valstī paliek vairāk apgādājamo un grūtdieņu nekā to, kuri vērtības rada, tāpēc arī summa, ko grūtdieņi var saņemt, ir vismazākā. Savukārt pandēmijas laika finansējuma kropļojumi ir atsevišķas izpētes vērti.
Iznākumā lomu mūsu kopējā nespējā spēlē gan grūtdieņu kopskaits, gan arī tautsaimniecības problēmas darbaspēka trūkuma dēļ, gan arī vēlme dāļāt pabalstus aizņemoties, kas nedrīkstētu ilgt gadiem.
Ukrainas bēgļi – mānīgs lielums
Jāpiebilst, ka pērn notikušās Latvijas demogrāfijas ainas izmaiņas nav gluži tas, ko no šādām izmaiņām sagaidām. Proti, pozitīvu demogrāfisko izaugsmi pērn ietekmēja migrācija, precīzāk – Ukrainas bēgļu pieplūdums, taču lielāks iedzīvotāju skaits valstī nav nesis būtisku ekonomisko izaugsmi, toties ir veidojis kādu daļu no jau pieminētajām sociālajām izmaksām. Visticamāk, ja bēgļi ilgāku laiku paliks Latvijā, mēs redzēsim arī šī faktora ekonomisko ietekmi, tomēr pirmajā gadā migrants ir apmācāms un tikai gada otrajā pusē var iekļauties darba tirgū. Patiesībā gaidas no Ukrainas bēgļu ekonomiskā pienesuma ir ne tikai neētiskas, jo jebkurā brīdī karš var arī beigties un cilvēki var saposties mājās, bet samērā nepamatotas, jo ne visi strādā un ne visi plāno palikt tieši Latvijā.
Pandēmijas un Krievijas iebrukuma Ukrainā radītās sekas ir divējādas, turklāt nākotnes sekas slēpjas aiz vispārējām jukām statistikā.
Secinājumi – padoms, kuru zinām
Pirmais secinājums tieši izriet no Ukrainas bēgļu nepastāvības Latvijas teritorijā, tāpēc acīmredzamā eiforija no iedzīvotāju skaita pieauguma pēc gadiem ilga krituma perioda var būt nepamatota, turklāt var liegt ieraudzīt pašu latviešu migrācijas tendences.
Otrais secinājums – pabalstu sistēma vispirms ir jāatgriež pirmspandēmijas rāmjos, proporcionāli ievērojot inflācijas ietekmi. Proti, nemainot nodokļu ieņēmumus, nav pamata tērēt vairāk, un, tikai paredzot, kur nauda rodas, var atļauties lielāku rocību. Atbalsts uz aizņēmumu rēķina ved nekurienē, jo sevišķi ievērojot jaunās Eiropas Centrālās bankas bāzes likmes, kas paģēr pamatīgu parādu apkalpošanas maksu.
Trešais secinājums – enerģētikas stabilizācija un uzņēmējdarbības vides pilnveidošana ir būtiskākais faktors. Nav pamata cerēt, ka šeit dzīvot paliks Ukrainas bēgļi vai pašu jaunieši neaizbrauks, ja viņiem nebūs konkurētspējīga atalgojuma.
Ceturtais secinājums – ir jāspēj pārlauzt aizbraukšanas tendenci, un nav būtiski, vai to paveic remigrācijas programmas vai arī Latvija spēj piedāvāt jauniešiem jēdzīgu dzīves vidi, nespiežot meklēt laimi Nīderlandes tomātu plantācijās. Tas nav tikai stāsts par adekvātām dzīves izmaksām un pieejamu dzīves telpu, bet arī par spēju pasniegt Latviju kā izdevušos valsti ar nākotnes perspektīvām. Šajā aspektā runa ir par komunikāciju ar iedzīvotājiem, kas notiek divos paralēlos kanālos – valsts mediji, amatpersonas un apmaksātās kampaņas un pārējā saziņa. Diemžēl apzināti atlasītā informācija par skaisto un pozitīvo zaudē praktisko nejēdzību straumei, ko dažkārt mēdz papildināt arī pilnīgi nepamatoti izdomājumi. Kopumā gan jāteic, ka Latvija ir pateicīga augsne tās nelabvēļiem valsts centienu noniecināšanā, kādi nenoliedzami ir.
Patiesībā katrs no secinājumiem ir zināms un padoms kopumā eksistē, tomēr tā praktiska realizācija neseko. Aizņemties vēl aizvien vajag, sūdzības par uzņēmējdarbības vidi ir pamatotas, grūtdieņu ik dienas kļūst vairāk, vidusslānis sarūk, tāpēc noslēgumā ir pamatots jautājums: "Kuram tas rūp?"