Piektdien, 25. oktobrī, Latvijas Universitātes un Saeimas Juridiskās komisijas rīkotajā plašajā konferencē E. Levits uzsvēra, ka preambulas uzdevums ir "definēt valsts pamatus, jēgu un būtību, mērķi un identitāti, atspoguļot pagātni un ieskicēt nākotni". Tādēļ preambulas tekstā ir atsauces uz vēsturi - valsts dibināšanu 1918. gadā, brīvības cīņām, neatkarības zaudēšanu un atgūšanu, kā arī okupācijas upuru pieminēšanu. Tajā minēts, ka Latvijas valsts ir tapusi latviešu tautas negrozāmas gribas un tās pašnoteikšanās tiesību rezultātā. Kā sabiedrības pamatvērtības ir minētas brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, ka ģimene ir sabiedrības pamatvienība un darbs ir katra cilvēka un visas tautas izaugsmes un labklājības pamats. "Preambula ir morāla vadlīnija politikai, tā nav tiesiski saistoša, bet pamato argumentus valsts nolēmumiem," uzsvēra E. Levits. Par izstrādātās preambulas jauninājumu autors uzskata ierakstīto, ka valsts ekonomiskajai attīstībai ir jābūt sabalansētai ar humānajām vērtībām.
Runājot par izstrādātās Satversmes preambulas saturu, ir divi mezglpunkti, kas sabiedrībā izraisījuši visasākās diskusijas: latviešu nācija ir nodēvēta par valstsnāciju, un teikts, ka "latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības ir būtiski veidojušas mūsu identitāti". Attiecībā uz latviešu nācijas definēšanu kā valstsnāciju ir izteiktas bažas, vai tas nav pamats sauklim "Latviju latviešiem", nevis visiem tās pilsoņiem. Vēsturnieks Kaspars Zellis žurnālā Jurista Vārds ir paudis satraukumu, ka "par šīs valsts virsmērķiem netiek nospraustas pilsoniskas, bet etnokulturālas kategorijas". Tam pievienojas sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kurš šajā pašā žurnālā min, ka "nevis latviešu, bet Latvijas tauta kā Latvijas pilsoņu kopums ir tas formulējums, par kādu kompromisa rezultātā vienojās mūsu Satversmes tēvi - starp kuriem bija ne tikai latvieši, bet arī citu etnisko grupu pārstāvji". E. Levits, atbildot uz pārmetumiem, uzsvēra, ka valsts būtības nesēja neapšaubāmi ir Latvijas, nevis latviešu tauta, kas ir visi pilsoņi neatkarīgi no to etniskās izcelsmes. Savukārt valstsnācija ir nacionāli kulturāls, nevis politisks jēdziens, kas definē Latvijas kā nacionālas valsts kulturālo identitāti: "Latvijas konstitucionālo tiesību kontekstā latviešu nācijas identitāte nosaka valsts identitāti šādos trīs aspektos: valsts valoda ir latviešu, ir pienākums stiprināt latviešu valodu un kultūru un rūpes par mazākumtautībām." E. Levits uzsvēra, ka piederību valstsnācijai nosaka nevis izcelsme, bet gan cilvēka pašidentifikācija neatkarīgi no viņa tautības, turklāt piederība valstsnācijai nerada nekādas tiesiskas sekas un nedod nekādas juridiskas privilēģijas. Preambulas autors norādīja: ja reiz dokumentā ir pieminētas mazākumtautības, tad ir tikai loģiski, ja ir pieminēta arī latviešu nācija.
Plašāk lasiet Rūtas Kesneres rakstā Preambula - sākums diskusijām pirmdienas, 28.oktobra, laikraksta Diena 6.lpp.!