Kaķu Rīgā tiešām ir ļoti daudz - gan bagātos namos dzīvojošu un smalku barību baudošu, gan visu mūžu neko vairāk par graustiem, pažobelēm, salu un badu nezinošu, gan plašais kaķu "vidējais slānis" - minči kā mīļi mājas gariņi daudziem jo daudziem cilvēkiem. Dzīvnieku mīļotājas acīm skatoties, pēc īsfilmas nodomāju - kaķu tajā bija maz, un tie paši nebūt nebija galvenajās lomās.
Idejas virpināšana
Filmu studijas Mistrus Media producente Antra Gaile, viņa arī filmas Kaķi Rīgā producente, vieš skaidrību manās pārdomās: "Īsfilmas Kaķi Rīgā centrālais tēls tiešām nav kaķi, bet ir Rīga. Ideja par to, ka pilsētu var parādīt caur kaķiem, nāk no sociālā antropologa Gareta Hemiltona no Ziemeļīrijas, kurš redzēja, ka Rīgā ir nenormāli daudz kaķu, un viņam tas šķita interesanti. Savukārt dāņu režisors Jons Bangs Karlsens, kuru mums ieteica Simons Holmbergs no Dānijas kultūras institūta, ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu kinorežisoriem pasaulē, kurš uzņēmis vairāk nekā 40 filmu visdažādākajos žanros. Viņa dokumentālā kinolente Īstais daudzums vardarbības (Just the Right Amount of Violence) tika nominēta arī Eiropas Kinoakadēmijas balvai, kuras pasniegšana notika aizvadītā gada 13. decembrī mūsu Baltajā namā.
Es izstāstīju Gareta Hemiltona ideju Jonam Bangam Karlsenam un biju priecīga, ka tā viņam šķita interesanta. Režisors teica: "Man vienmēr ir licies pievilcīgāk doties pasaulē un meklēt, gluži kā ainavistam. Es negribu strādāt studijā, es gribu doties laukā un būt realitātē." Režisors pajokoja, ka viņam apnicis strādāt ar cilvēkiem, jo tie daudz runā, tāpēc vēlas pamēģināt filmēt dzīvniekus. Jons pats ir absolūts kaķu cilvēks. Viņaprāt, kaķis ir dzīvnieks, kas dara, ko grib, par cilvēku neatkarīgais mājdzīvnieks nedomā, un tas režisoru fascinē. Viņš rosināja, ka filma varētu balstīties uz trim kaķu tēliem - viens dzīvo pārtikušā ģimenē un tiek lolots, otrs dzīvo ar gados vecāku cilvēku un ir viņa rūpju un sirdsmiera avots, bet trešais - ielas kaķis, kuram ir sava teritorija un izdzīvošanas likumi."
Karlsens Rīgā bija pirmo reizi. Viņš tikās ar filmas sociālajiem antropologiem Māru Pinku un Garetu Hamiltonu. Sākās idejas virpināšana. Antra Gaile atzīst, ka Jonam Bangam Karlsenam ir ekstrēms skatiens uz procesiem un lietām. Viņš izkārto laika līnijā savus realitātes attēlus, un tam nav nekāda sakara ar patiesību. Tas ir viņa priekšstats, ļoti personisks viedoklis par pasauli, un viņš cer, ka tas noderēs citiem viņu dialogā ar dzīvi. Filmas veidotājiem šis darbs bija interesants izaicinājums.
Nedabūja galvenās lomas
Kaķi Rīgā ir ļoti neparasta filma. Sākumā tajā vērojamo notikumu virkne šķiet diezgan piezemēta - uz sava jumta Vecrīgā joprojām sēž Kaķu nama akmens minči, baltais izstāžu kaķis nokļūst svinībās pie Uzvaras pieminekļa, kur skan patriotiskas dziesmas un runas. Rādot Okupācijas muzeju, pāri pilsētai skan trauksmes sirēnas izmēģinājuma biedējošā skaņa, abi Rīgas domes kaķi laiskojas iestādes apartamentos un dzīvi vēro pa logu. Kāds kaķis pavisam nemuzikāli staigā pa veca flīģeļa taustiņiem, kāds cits bomzīgs kaķis uz ielas bailīgi aiztinas gar mājas stūri, vēl cits Latvijas televīzijas torņa telpās acīmredzami ņirgājas par nabaga peli, kura nesaprot, ka patiesībā šai pēdējā stundiņa ir klāt, bet filmas finālā dzīvnieku kapsētā skumji soļo kaķīša bēru dalībnieku šķidrā rindiņa. Filmā nav teksta, vien dzirdami kovārņu ķērcieni, pastaigā izvesta suņa elsošana, cilvēka soļi tukšā telpā, dziesma Uzvaras laukumā, salūta zalves (filmas skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis).
Epizodes caurvij Rīgas ainas, var teikt, kaķu skatītos rakursos - pazīstamos, tomēr pārsteidzošos un negaidītos.
Antra atceras režisora teikto: "Vai mēs izmantojam realitātes fragmentus vai fikciju, mūsu mērķis ir uztaustīt kaut kādu īstenību vai to, kas varētu būt īstenība, kaut kas tāds, ko mēs izjūtam kā tīras attiecības ar dzīvi. Es nezinu, ko redz citi. Es zinu tikai to, ko redzu es pats."
Filmā Kaķi Rīgā Karlsens rāda savu Rīgas redzējumu. Ko skatītājs saskatīs uz ekrāna, tas ir viņa paša ziņā.
Var kaķus, var sliekas
Viens no filmas veiksmes kaldinātājiem ir tās galvenais operators Valdis Celmiņš, Vides filmu studijas operators: "Man nav svešs ne mežs, ne dzīvnieki. No filmēšanas viedokļa bērni un dzīvnieki prasa pacietību. Mani bērni man iemācījuši pacietību. Esmu stundām sēdējis dabā, gaidot parādāmies bebrus un putnus riesta laikā. Filmējot kopā ar Karlsenu, pāris reižu ļoti ilgi sēdējām, gaidot momentu vajadzīgā kadra uzņemšanai. Filmas par dzīvniekiem vienmēr stāsta par cilvēkiem, nevis dzīvniekiem. Pat tad, kad mums rāda burundukus kalnu aliņās, mēs skatāmies stāstu par ģimeni, par vecāku rūpēm un attiecībām, un redzēto projicējam uz cilvēcisko. Tā tas ir arī filmā Kaķi Rīgā."
Režisors Jons Bangs Karlsens operatoru Valdi Celmiņu piesaistīja kā spēcīga un brīnišķīga personība, cilvēks ar lielisku humora izjūtu: "Ar viņu kopā ir pilnīgi vienalga, ko filmēt - kaķus vai sliekas. Mūsu kopdarbs ir ļoti dziļa un metaforu pilna filma, kurā Jons mēģina izstāstīt mūsu vēsturi un pašreizējo situāciju valstī, kad esam iesaistīti kaķa un peles rotaļā un nezinām, kurā brīdī rotaļa pārvērtīsies par cīņu. Man filmā daudz svarīgāka ir šī otrā puse, nevis kaķi, kas ir tikai līdzeklis mērķa sasniegšanai."
Filmai Kaķi Rīgā lemta festivālu dzīve. Pirmizrādi tā piedzīvoja 2014. gada novembrī starptautiskajā Amsterdamas dokumentālo filmu festivālā (IDFA), bet februāra pirmajos datumos tā piedalīsies 32. Starptautiskajā vides filmu festivāla FIFE īsfilmu konkursa programmā Parīzē.