Piektdien, 17. aprīlī, uz Latvijas kinoekrāniem iznāks viena no 2025. gada iespaidīgākajām filmām – vācu režisores Mašas Šilinskas drāma Lūkojoties saulē/In die Sonne schauen/Sound of Falling. Tās pirmizrāde notika pērn Kannu kinofestivālā, kurā Lūkojoties saulē ieguva žūrijas balvu
Kino vienmēr viss tiek darīts pirmo reizi, uzsver franču kino un teātra granddāma Izabella Ipēra (72). Savā jaunākajā lomā viņa spēlē vampīru un atzīst: vienlaikus domāt gan par dzīvo, gan mirušo ir saistoši.
Berlīne ir vēlīga. Ierodoties Potsdamas laukumā, kur no 12. līdz 22. februārim risinās 76. Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls jeb Berlināle, ne tikai klimats ir maigāks, bet arī šī gada filmu klājums ir saistošs un augstvērtīgs. Galvenajā konkursā ir 22 kinodarbi – festivālā esmu sekojusi līdzi galvenokārt tieši šim pavedienam –, un jāteic, ka Berlināle kā viens no senākajiem kinoforumiem pasaulē pakāpeniski piedzīvo kvalitatīvu pacēlumu. Nemainīgi pilsētas aprisēs izkaisītajā festivālā klātesošas ir arī diskusijas un šķēpu laušanas, kas skar politisko atbildību.
«Ir reizēm forši, ka ir grūti,» par savu kino pieredzi stāsta jaunais režisors un operators Aivars Šaicāns (26). Kopā ar komandu viņš pretendē uz Lielo Kristapu par īsfilmu Žļurga un patlaban strādā pie plašāka darba par to, kas svarīgs cilvēkiem šobrīd tik daudz piesauktajā Grenlandē.
Tik daudz kanonisku ainu! Džīna Sīberga ar blondo zēngalviņu netālu no Hotel de Suede Parīzē aicina garāmejošos iegādāties New York Herald Tribune laikrakstu.
Ar vizuāli piesātinātu, drūmu pasaku par radītāju un viņa radīto uz ekrāniem atgriezies oskarotais meksikāņu autors Giljermo del Toro, kura darbi aizrauj jau trešo desmitgadi.