Arī atgādinājums Rīgas politiķiem, ieskaitot jauno prezidentu Andri Bērziņu, Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu, ka ne jau visi Latvijas iedzīvotāji ikdienas gaitās ir tik nomākti, ka vairs nespēj domāt patriotiski. Vēsturiskā atmiņa ir jākopj, un Stompaku kaujai tajā ir svarīga vieta. Tā parādīja nacionālo partizānu spēku un nevēlēšanos atrasties nedz vācu, nedz padomju okupācijā. Pētera Supes jeb Cinīša lielajā vienībā vienkopus atradās gan no leģiona dezertējušie, gan no iesaukuma Sarkanajā armijā izvairījušies cilvēki. Tas bija laiks, kad bija gājusi bojā Latvijas valsts un tās vadība, un misiju no jauna izcīnīt Latvijas brīvību savās rokās ņēma zemnieki, skolotāji, skolēni un studenti. Ir taisnība sirmam vīram bijušajam nacionāli noskaņotās skolēnu organizācijas Latgales vanagi dalībniekam, kurš neizpratnē vaicā, kā gan prezidentam nekas nav sakāms par Latvijas okupāciju. Iepretim šādai nožēlas vērtai «neziņai» ir cilvēki, kuriem par pusgadsimtu senajiem notikumiem ir pavisam cits viedoklis. Tāds, piemēram, ir smalkmehāniķis un prasmīgais virpotājs Harijs Frīdemanis no Dobeles, kurš ne vien piedalījās Stompaku pieminekļa atklāšanā, bet arī finansēja tā izgatavošanu. Un tas nav vienīgais viņa atbalstītais šāda veida projekts.
Kur gan vēl brīnišķīgāku māju nosaukumu kā Supes ģimenei - Jaunais dārzs brīvvalsts gados bija izveidots ne vien par labi iekoptu, bet arī pievilcīgu saimniecību. Vai kāds pārsteigums, ka, redzot padomju okupācijas varas noziedzīgo izturēšanos, diplomētais agronoms Supe kļuva par nacionālo partizānu komandieri. Viņa iesāktā cīņa bija lemta neveiksmei, jo cerības uz sabiedroto palīdzību, kādas bijušas Supem, nepiepildījās. Krita pats komandieris, čekisti noslepkavoja arī viņa tēvu, māti un vienu māsu. Pazuda arī Jaunais dārzs - turklāt tagad tā vairs pat nav Latvija, jo Supju saimniecība atradās Purvmalas ciemā, kas tagad kā daļa no bijušā Abrenes apriņķa iekļauts Krievijas teritorijā.
Iespējams,