Kamēr starptautiski respektējami militārie analītiķi lēš, cik laika (divi gadi, pieci gadi?) atliks Baltijai, līdz Krievija būs gatava militāram iebrukumam, tikmēr gana liela, skaļa un aktīva sabiedrības daļa uzskata, ka ir laiks savstarpējo rēķinu kārtošanai. Apstākļos, kad burtiski nedēļas laikā līdz šim teorētiskais jautājums par tiešu militāru draudu iespējamību Latvijai kļuvis par realitāti un vienīgo eksistenciāli svarīgo atskaites punktu ikviena pilsoniskajām vai politiskajām izvēlēm.
Šobrīd viss notiek ļoti strauji. Reālā laika režīmā dažādu starptautisko ziņu kanālu tiešraidēs varam redzēt faktiski ļaunāko scenāriju piepildīšanos Ukrainai un līdz ar to arī Eiropai un Baltijai kā pierobežas valstīm pirmām kārtām.
Redzams, ka Trampa komanda, ko viņš pilnvarojis Saūda Arābijā runāt ar Putina emisāriem, devusies ar misiju atdot visu, ko pieprasījis un par ko iepriekš citos mazāk publiskos formātos jau vienojies Putins ar Trampu. Skaidrs, ka galvenais pie galda nav vis valsts sekretārs Marko Rubio, bet Trampa draugs miljardieris Stīvens Vitkofs. Tādiem cilvēkiem ir tikai intereses, ne vērtības vai principi. Tāpēc nav īpaša pamata turēties kā pie viena no pēdējiem cerību salmiņiem, ka krievi ar savu bravūru un ultimātiem kādā brīdī tā aizvainos un sadusmos Trampu, ka ciniskais dīls izjuks. Tad jau lielāka cerība, ka kā ikvienā galmā – kur katra pozīcijas atkarīgas no izpatikšanas autoritatīvam līderim, pamazām sāksies šķelšanās Trampa administrācijā.
Eiropas spēja mobilizēties un stāvēt pretī Trampa un Putina ietekmes sfēru pārdalīšanas plānam vēl ir neskaidra. Ir cerīgi līderības demonstrējumi no britu premjera Kīra Stārmera un Francijas prezidenta Emanuela Makrona, bet vēl priekšā pārbaudījums eiropiešiem, vai viņi, neatceļot savas Krievijai piemērotās sankcijas, vienosies un spēs aizšķērsot ceļu Putina un Trampa plāniem vai vismaz tos apgrūtināt.
Tas, ka Tramps nedēļas laikā Putinu, Lavrovu un pārējos spitālīgos Kremļa iemītniekus ir atkal izvilcis saulītē un nosēdinājis pie galda, turklāt nevis Hāgā, bet Rijādā, dod naivu cerību, ka pašmāju trampisti, kuri pagaidām nesaprot, ka, no Latvijas pozīcijām raugoties, trampists šodien ir tas pats putinists, atjēgsies.