Fragments no intervijas:
Raksturojiet valsts parāda izmaiņas, sākot no tā pirmsākuma.
Valsts parāds sāka veidoties 1992. gadā, kad pirmais lielākais aizņēmums bija no Pasaules Bankas. Parāda apjomu raksturo procentos pret IKP, tādējādi redzams, ka līdz pat 2007. gadam tas bija ļoti zemā līmenī. IKP pieauga. Savukārt no 2008. gada ir ļoti straujš valsts parāda kāpums, kas ir krīzes sākums un pirmie aizņēmumi no Starptautiskā valūtas fonda. Attiecīgi rīkoties lika samilzušās vajadzības. Proti, bija liels budžeta deficīts. Tāpat bija jānodrošina likviditāte Parex bankai pēc tās pārņemšanas. Tā bija jānodrošina Valsts kasei ar aizņēmumu palīdzību. Tie bija aizņēmumi iekšējā tirgū – īstermiņa parādzīmes uz trīs mēnešiem, arī saistības ar starptautiskajiem aizdevējiem.
2014. gada beigās valsts parāds sasniedza jau 38 % no IKP.
Valsts parāda izmaiņas nākotnē ir atkarīgas no tā, cik liels būs budžeta deficīts.
Tātad Latvija nav un nebūs spējīga atdot visu parādu, neaizņemoties no jauna.
Parādu var atdot trīs veidos. Pirmkārt, ja ir budžets ar pārpalikumu. Šobrīd tuvākajos gados tas netiek prognozēts tik liels, lai novirzītu līdzekļus parādu dzēšanai. Otrs variants – ja tiek pārdoti valsts aktīvi, ko valsts attiecībā vismaz uz lielajiem uzņēmumiem pagaidām neplāno. Un, treškārt, tā ir parādu pārfinansēšana.
Bet parādu pārfinansē visā pasaulē.
Runājot par vispasaules kopējo parādu ainu, kā tajā iezīmējas Latvijas valsts?
Latvijai ir viens no zemākajiem parādiem ES. Eirozonā esam ar trešo zemāko parādu, bet ES kopumā – ar piekto zemāko parādu. Nedaudz augstāks ir Lietuvai, bet zemāks – Igaunijai, Luksemburgai, Bulgārijai, Rumānijai. Galvenais, lai parāds būtu ilgtspējīgs. Tas nozīmē, ka valsts ir spējīga ilgtermiņā šo parādu apkalpot jeb ir iespējas aizņemties, pārfinansēt parādu un budžetā paredzēt naudu procentu maksājumiem. Māstrihtas kritēriji paredz 60% pret IKP robežu, kad jāstrādā, lai parādu samazinātu. Mums ir 35–40%. Noteikti nevar nosaukt kādu konkrētu vēlamo parāda īpatsvaru. No vienas puses, protams, vislabāk, ja parāda nav vispār, bet no otras ir skaidrs, ka tas veidojas objektīvi. Ja savulaik ņemts aizņēmums investīcijām valsts infrastruktūrā, tad nevar teikt, ka rīkojāmies nepareizi. Tāpat, valstij emitējot obligācijas iekšējos un ārējos tirgos, tās tiek izmantotas dažādiem aktīvu pārvaldītājiem, tostarp pensiju fondiem, kā droši ieguldījumu veidi, obligācijas tiek izmantotas kā etalons likmēm finanšu tirgū.
Kas ir galvenie aizdevēji?
Investoru bāzi veido gan iekšējie, gan starptautiskie aizdevēji. Jāuzsver, ka reģionālais sadalījums ir būtiski mainījies. Pirms krīzes, 2008. gada vasarā, bija eiroobligācijas eiro valūtā ar lielāko aizdevēju daļu no Vācijas un Austrijas. Turpretī 2011. gadā, kad krīzes smagākajam punktam bijām tikuši pāri, emitējām obligācijas ASV dolāros, ar ievērojamu savienoto valstu investoru pārsvaru, kas bija gatavi lielākam riskam un arī lielākam ienesīgumam. Pēc tam, Latvijas kredītreitingam uzlabojoties, arī ir mainījusies investoru bāze – liela daļa aizdevēju ir no Lielbritānijas, Vācijas, Austrijas, Īrijas, Skandināvijas valstīm. Tie jau ir cita veida investori, kas skatās ne tik daudz uz ienesīgumu, kā uz minimālu risku un attiecīgi augstāka reitinga emitentiem.
Visu interviju lasiet pirmdienas, 26. oktobra, laikrakstā Dienas Bizness!