Meklēdama pēc 90. gadu līdzinieka leģendā par latviešu Robinu Hudu nepelnīti gandrīz pārtapušajam Kaupēnam, raksta autore minēja strencēnieti Andri Tālbergu un viņa bandu. Tajā no aptuveni 35 dalībniekiem tikai daži nebija latvieši. Raksta tapšanas brīdī 21 bandas dalībnieks jau atradās iepriekšējas izmeklēšanas izolatorā, bet no tiem, kuri vēl slēpās, par nozīmīgiem bija uzskatāmi tikai divi. Tālberga banda laupīja un slepkavoja autobraucējus gandrīz divus gadus (1993–1995). Uz Latvijas ceļiem viņi veica uzbrukumus septiņas reizes, Lietuvā – piecas. Banda bijusi sevišķi bīstama savas darbības neprognozējamības dēļ. Par tās upuriem bieži vien kļuvuši cilvēki, kuriem nolaupīti daži simti latu, toties par pretošanos daži samaksājuši ar dzīvību. Tālberga grupējums darbojies ciniski un nežēlīgi. Iekāpuši privātā taksometrā un norādījuši braukšanas virzienu, kas ved ārā no pilsētas, viņi noslepkavojuši šoferi un līķi izmetuši ārā, paņēmuši mašīnas tehnisko pasi un aplaupījuši noslepkavoto. Izmaiņas likumdošanā vairs neprasīja pilnvarojumu par konkrētas automašīnas vadīšanu, tāpēc pietika vien nolaupīt tehnisko pasi un varēja braukt tālāk.
Šādā veidā Tālberga banda ieguvusi automašīnu Lietuvā un gaidījusi uz lielceļa autobusu, par kuru bija informācija, ka ar to caur Lietuvu uz automašīnu tirgu Vācijā dosies cilvēki ar lielām naudas summām. Sagaidījuši autobusu, bandīti ar nolaupīto mašīnu vairākkārt centušies to taranēt. Tomēr autobusa vadītājs nav padevies un turpinājis braukt līdz tuvākajai apdzīvotajai vietai, tā paglābjoties no aplaupīšanas un, iespējams, arī no nāves.
Pavisam neticami no drošas nāves izglābies kāds tālbraucējs, kas devies caur Latviju ar kravas automašīnu Supermaz. Sakritības dēļ Tālberga grupējumam bija pasūtījums nolaupīt tieši šādas markas automašīnu. Tādēļ naktī bandīti apbraukājuši vietas, kur pie lielceļiem mēdz nakšņot tālbraucēji, un, atraduši īsto, pieklauvējuši šoferim pie loga, lūdzot, lai paņem pa ceļam. Šoferis centies aizvērt logu, taču momentāni sekojuši šāvieni. Bandīti iekļuvuši mašīnā, ievainoto šoferi saslēguši roku dzelžos, viens no uzbrucējiem sēdies pie stūres. Pa ceļam telefoniski sazinājušies ar bandas vadoni, lai noskaidrotu turpmākos uzdevumus. Tālbergs pats parasti uzbrukumos nav piedalījies, ja nu tikai dažreiz aizvedis izpildītājus uz nozieguma vietu. Tonakt Tālbergs viņam vien zināmu apstākļu dēļ uzdevis tikt vaļā no automašīnas un tās vadītāja. Supermaz iedzīts mežā, apliets ar benzīnu un aizdedzināts. Ievainotais šoferis neticamā veidā paguvis izlīst no degošās mašīnas un pēdējiem spēkiem nokļuvis tuvākajās mājās, no kurienes paziņojis par notikušo policijai.
Tālberga grupā darbojies arī viņa brālis Sandris (1971). Vidējais grupas dalībnieku vecums bija starp 20 un 30 gadiem. Bandas līderis dzimis 1968. gadā. Piedalīties laupīšanas uzbrukumos pamazām pievilināti arī četri Sporta akadēmijas studenti, kuriem bijuši labi panākumi dažādos cīņas veidos, ieskaitot kikboksu. "Viņi visi ir dzīves neveiksminieki, kas sava intelekta robežās centās tikt uz zaļa zara," tā Tālberga bandas kodolu vērtēja prokurore.
Latvijā Tālberga banda bija varbūt visnežēlīgākā, bet ne vienīgā. Turklāt Latvija tajā laikā nebija pati bīstamākā vieta. Par vienu no bīstamākajiem Austrumeiropā tika uzskatīts Lietuvas–Polijas tranzītceļš, kura mežos par krievu bandu upuriem bija kļuvuši pat tālsatiksmes autobusu pasažieri, Latvijas pilsoņus ieskaitot.