Andris Slapiņš bija nomiris Podniekam uz rokām, un Podnieks teica, ka tajā janvāra vakarā ''nošāva arī to cilvēku, kāds tobrīd biju''. Kas palīdz tev izturēt, SestDiena jautāja Podniekam. Režisors skaidroja, ka gribot noturēties ''it kā divās pozīcijās''. ''Viena, protams, ir Latvija, mūsu neatkarības ideja, Baltija, otra ir mana, varbūt personiskā, vajadzība uz mums paskatīties arī no malas. Jā, es biju uz barikādēm un skrēju tajā parkā ne tikai tāpēc, ka esmu žurnālists. Man ir jāmeklē kopsakarības, jo mani vienmēr ir baidījis Kārļa Zāles strēlnieks ar aizsietajām acīm Brāļu kapu kompleksā. Es ļoti negribētu palikt akls ar latvietību, ar mūsu neatkarības ideju. Kad pēc janvāra notikumiem Rīgā es filmēju OMON bāzē, daudzi to uztvēra kā nodevību, kaut kur presē bija dzēlīga piezīme, ka Podnieks spiedis omonietim roku, man trepēs kāds uzrakstījis ''Podnieks – Ņevzorovs''. Taču tā nav nedz dzīšanās pēc sensācijām, nedz arī vēlēšanās kaut ko sagrozīt, man vienmēr ir bijis bail akli pateikt: ''Lūk, viņi ir slepkavas!'', kamēr es, es personiski, neesmu par to pārliecināts. Tāpēc man bija svarīgi tur būt, redzēt, kas ir viņos, kas viņiem acīs, nobīdīt sevi no vajadzības paķert automātu un, braucot pie viņiem, automāta vietā paņemt kinokameru. Mani vairs neuztrauc tas, ko teiks sabiedrība, ko kāds uzrakstīs uz sienas, es šīs putas esmu izdzīvojis.
Man pašam viss jāsaprot, es nedrīkstu, kā jau teicu, būt akls ar latvietību, jo tā nav pēdējā patiesība, tas gala ideāls, uz kuru ejam. Jā, mēs gribam būt brīvi, mēs gribam būt latvieši, bet mums vajadzētu būt arī cilvēkiem, nest lielākas atklāsmes.
Ja mēs, protams, gribam dzīvot cilvēcē. Un, apzinoties to, man ir jāfilmē Gruzijā, Karabahā, Armēnijā, Azerbaidžānā un citur, jo viss notiekošais ir tik līdzīgs un līdzība – tik šaušalīgi likumsakarīga, ka es nevaru apmierināties tikai ar Latviju. Man jāredz pēc iespējas viss arī tādēļ, lai saprastu, kas notiek šeit.
Viena no mana bosa sekretārēm Anglijā ir dzimusi Amerikā, viņas māte tur ieceļojusi no Ķīnas, tēvs – nēģeris, viņa pati tagad dzīvo un strādā Anglijā, bet vislabāk viņai patīkot Ēģiptē. Noskatījusies Krusta ceļu (Jura Podnieka 1990. gadā tapusi dokumentāla filma Krustceļš, tapusi sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4, tās caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši, – red.), viņa man prasa: ''Pag, pag – bet kas tad es esmu?'' Varbūt mums šī sajūta ir tik asa tāpēc, ka ilgi esam bijuši važās. Mums ar šīs sievietes neizpratni jārēķinās, jo mūsdienu pasaule ir tāda. Es negribu sludināt kosmopolītismu, tas arī ir ļoti bīstami, bet no verga apziņas, no mazas tautas apziņas mums jātiek vaļā. Mēs esam tauta, mums ir sava vieta uz zemes. Protams, ir svarīgi kopt tautu, kopt savu tautiskās piederības un neatkārtojamības apziņu, jo visur vienādi darbojas atlases un izdzīvošanas princips. Iespējams, tautas iznīcinātas ne tikai tāpēc, ka tās ir iznīcinātas, bet arī tāpēc, ka tās varēja iznīcināt.
Līdzīgi tas ir arī personības līmenī. Mums nemitīgi jāsaglabā sava grēka, savas jēgas apziņa. Un varbūt nav pat izšķiroša nozīme tam, kam mēs ticam vai ko mēs mānām ar savu prātu, lai tā būtu paradīze, jauna pārdzimšana vai komunisma cēlāja morāles kodekss.''
Sarunas turpinājumā pievērsies tobrīd mums Latvijā tikai nesen pavērtajiem Rietumiem, Podnieks teica, ka, labiekārtojot savu dzīvi, Rietumi vienlaikus ir daudz ko zaudējuši. Viņu Rietumos visvairāk baidījis tieši tas, ka ''cilvēki kļūst biezādaini, nejūtīgi, ne garā kūtri vai neizdarīgi, nē, viņi vienkārši zaudē to, ko varētu saukt par ''vācietiskumu''. Spēju iet pa dzīvi noplēstu ādu, spēju uz putekli atbildēt ar dzejoli. Viņiem nav reaktivitātes uz svešu sāpi''.