Pēc 1990. gada 4. maija, rakstīja Levits, cīņa norisinājās trijās frontēs. Pirmā fronte: starp atjaunotās Latvijas valsts varu un Padomju Savienību par faktisko varu valstī – šis divvaldības periods beidzās 1991. gada augustā, kad Krievija un PSRS atzina Latvijas neatkarību.
Otrā fronte: starp progresīvajiem, uz neatkarību orientētajiem spēkiem un reakcionārajiem, imperiālajiem spēkiem. "Arī šī cīņa visumā beidzās 1991. gada rudenī," rakstīja Levits. Šodien, 2017. gadā, šādam vērtējumam varētu piekrist ar piebildi, ka "uzvarētajā visumā" neietilpst joprojām neīstenotā pāreja uz mācībām visās valsts skolās valsts valodā, krievu valodas pašpietiekamība apkalpošanas sfērā un vairākās citās jomās un ar atbildīgo politiķu klusu svētību veikti mēģinājumi par spīti "valodu referenduma" rezultātam nevis samazināt, bet palielināt krievu valodas telpu pat valsts iestāžu darbā, Putinam par prieku palīdzot Krievijai īstenot vienu no tās ārpolitikas stratēģiskajiem mērķiem.
Trešā fronte: starp nacionālu, demokrātisku, rietumniecisku orientāciju un postkomunistisku, austrumniecisku orientāciju. Šī cīņa pēc 1993. gada konstitucionālās reformas transformējās parlamentārajai demokrātijai atbilstošā formā.
Cits speciālpielikuma raksts Neatkarības desmit sākās ar Jura Podnieka teikto žurnāla Liesma 1990. gada marta numurā: "Es gribu zināt, kāda būs tā brīvā Latvija. Es gribu to saprast. Jā, es gribu to taisīt. Bet ir arī tādas brīvas Latvijas, kuras es nemaz negribu. Esmu redzējis brīvības, kur šķind tikai zvaniņi – viens govij kaklā, otrs – makā. Tik ilgi mocījušies bez nekā – mēs savu brīvo Latviju varam arī par grašiem pārdot."
Varētu teikt: dusi Dieva mierā, Podniek, par Šveici kļūt Latvijai nav izdevies, un arī lielos uzņēmumus vēl pārdevuši neesam, toties kinomākslā esam tikuši līdz Kannām un neatkarību ieguvām reizē ar Igauniju un Lietuvu, lai gan Lietuva savu neatkarības deklarāciju pieņēma jau 1990. gada 11. martā un Igaunija lēmumu par valsts statusu – 30. martā. Viegli mums nav gājis, tomēr no sāls, sērkociņu un putraimu krājējiem, plastmasas kulīšu un importa ietinamo papīru glabātājiem esam kļuvuši par sabiedrību, kurā bagātākie var atļauties ar buldozeru iešķūrēt zemē padomju standartiem jo lepnu māju, lai tās vietā celtu pili, ko apsilda pa internetu no ārzemēm, un arī pārējie, atskaitot bomžus, met ārā ne vien skaistos iesaiņojuma materiālus, bet arī grāmatas. Kāda ir brīvā Latvija, zinām, taču to, kāda bija nebrīvā, jau esam aizmirsuši reizē ar aizmirstiem paradumiem.
Taču svarīgāks par to, ka alus bundžiņu krāšana ir izgājusi no modes, ir fakts, ka arvien retāk nevietā tiek lietots vārds "mēs" (kā man inerces dēļ uzrakstījās iepriekšējos teikumos). Proti, nevienam nav tiesību uzurpēt otra viedokli, sakot "mēs esam laimīgi" vai "nelaimīgi", "mums nav viegli…" un tamlīdzīgi. Tiesības uz atšķirīga viedokļa publisku paušanu cilvēks var baudīt tikai brīvā un demokrātiskā valstī.
Lai vārds "mēs" paliek sliktākai reizei, lai to pagaidām bez bažām lieto hokeja līdzjutēji. Atskatoties uz to, kāda bija Latvija pirms desmit gadiem, 1990. gada presē atrodamas ziņas, kas neizklausās novecojušas: populāro mūziku apskata Klāss Vāvere un Daiga Mazvērsīte; notiek skaistumkonkursi, un to uzvarētājas droši vien ir skaistas vēl šodien; Nacionālajā teātrī izrāda latviešu lugas; Liesmas vāku rotā Ufo gandrīz šodienas apmēros un Liesmas mīluļu galvgalā ir tikpat frizēts Anatolijs Gorbunovs; ielas jau pārdēvētas atpakaļ, atskaitot Zigfrīda Meierovica bulvāri, kura nav arī šodien; Egils Levits 1990. gada aprīļa Kultūras Fonda Avīzē stāsta, kas ir tiesiska valsts, un arī šodien viņš ir konstatējis, ka Latvija tāda vēl nav; Artūrs Irbe un Pāvels Burē spēlē pasaules čempionātā, bet Centrālās dzelzceļa stacijas rajonā prostitūtas maksā desmit… Te arī desmitgades līdzības beidzas, jo Irbe un Burē tagad spēlē dažādu valstu izlasēs, bet prostitūtas maksā 10 latus, nevis rubļus.