1992. gada 24. jūlija Dienā Jānis Matulis un Arturs Vaiders vēstīja, ka Latvijas olimpieši dodas ceļā – agrā rīta stundā autobusos uz Viļņu –, lai no turienes ar Estonian Air lidmašīnu lidotu uz Barselonu. ''Šodien Latvijas olimpiešu pavadīšanā pie Brīvības pieminekļa piedalījās gan premjers Ivars Godmanis, gan ministri Andris Piebalgs, Raimonds Pauls, Aivars Prūsis, bet parlamentu pārstāvēja Mārča Štrobindera kādreizējais konkurents šķēpa mešanas sektorā Ģirts Kristovskis. Pēdējo neatkarīgās Latvijas vasaras spēļu (Berlīne, 1936. gads) dalībnieks Krišjānis Kundziņš pēc dažiem uzmundrinājuma vārdiem nacionālo karogu, kas bija Latvijas visu laiku izcilākā sportista Jāņa Lūša rokās, nodeva svarcēlājam Raimondam Bergmanim. (..)
Netika aizmirsti arī materiālie stimuli. Firma Meteors pirmajam no Latvijas delegācijas, kurš izcīnīs olimpisko medaļu, apsolīja 2000 dolāru, bet sportistam, kurš būs parādījis vislielāko uzvaras gribu, – 1000 dolāru.''
Firmai Meteors nenācās ilgi gaidīt līdz maciņa atvēršanai – 1992. gada 31. jūlijā Latvija, tātad arī Diena, jau gavilēja: ziņa Olimpiskais sudrabs Latvijai pirmajā lapā bija blakus ziņai, ka Rīgā ieradusies Dānijas karaliene Margrēte II. Sacensībās ātršaušanā ar mazkalibra pistoli Afanasija Kuzmina izcīnītā medaļa bija atkal neatkarīgo baltiešu pirmā olimpiskā medaļa! Tikai trīs punktus Kuzmins zaudēja Ralfam Šūmanam no Vācijas.
4. augustā nākamā priecīgā ziņa: Latvijai otrā medaļa! Grupas braucienā šosejā trešo vietu izcīnījis Dainis Ozols! 194 km garo trasi Latvijas sportists veica četrās stundās 35 minūtēs 24 sekundēs. Tikai finišā Daini par trim sekundēm apsteidza itālis Fabio Kasartelli un par divām sekundēm – holandietis Ēriks Dekers. Daiņa Ozola medaļa Latvijai bija piektā olimpisko spēļu vēsturē, neskaitot medaļas, kas iegūtas laika posmā no 1940. līdz 1991. gadam, kad Latvijas sportisti olimpiskajās spēlēs startēja, pārstāvot citas valstis (1932. gada spēlēs sudrabu soļošanā izcīnīja Jānis Daliņš, 1936. gadā Berlīnes spēlēs bronzu soļošanā – Adalberts Bubenko, sudrabu Edvīns Bietags grieķu/romiešu cīņā). ''Kad līdz grupas brauciena finišam bija palikuši trīs apļi (viena apļa garums 22 km), atrāvienā no peletona devās Kasartelli un Ozols.
Viņu mērķis bija noķert deviņu riteņbraucēju grupu, kas no pārējiem bija atrāvusies par 48 sekundēm. Viena apļa garumā abiem pakaļdzinējiem tas izdevās.
Pusapli visi 11 sportisti draudzīgi mina pedāļus, līdz nemierīgais itālis pēkšņi palielināja ātrumu. Viņam pakaļ metās Ozols un holandietis. Pārējie šo atrāvienu ''nogulēja''. Bēgļu trio laika atstarpi līdz nu jau astoņniekam palielināja līdz 45 sekundēm. Pusotru apli pirms finiša sāka ''lūzt'' Kasartelli, taču ar mūsējā un holandieša palīdzību viņš noturējās līderu trio. Tobrīd iepriekšminētais astoņnieks jau bija sadalījies – dānis Larss Mihelsens kopā ar jaunzēlandieti Grēmu Milleru mēģināja noķert bēgļus, bet pārējos panāca peletons. Tā galvgalī bija arī mūsu Arvis Piziks, kurš ātri vien kopā ar itāļa un holandieša komandas biedriem noorganizēja vēl vienu atrāvienu, lai noķertu dāni un jaunzēlandieti. Tas izdevās, gluži tāpat kā arī turpmāk noturēt peletona ātrumu, ļaujot medaļu komplektu savstarpēji sadalīt itālietim, holandietim un latvietim. Finišā Dainim Ozolam bija maz cerību uz vietu, kas būtu augstāka par trešo, jo Dainis nav speciālists finiša spurtos, bet gan kalnu daudzdienu sacensībās. Latvijai bronzas medaļa un prestižs panākums vienā no pasaules pašiem populārākajiem sporta veidiem. Arvis Piziks bija astotais.''
Trešo medaļu, sudraba, Latvijai Barselonā izcīnīja Seulas olimpisko spēļu čempions Ivans Klementjevs 100 m kanoe distancē.
''Finišā Klementjevu no bulgāra Nikolaja Buhvalova šķīra 0,72 sekundes, diemžēl par labu bulgāram,'' rakstīja Dienas speciālkorespondents Barselonā Zigismunds Segliņš. Klementjevs Dienai atzina, ka esot mazliet aizgulējies startā: ''Gatavoties šodienas cīņai bija ļoti grūti. Olimpiskajā ciematā valda mūžīgo svētku atmosfēra – vairākums sportistu sacensības jau beiguši un priecājas.'' Tā tas bija laikos, kad koronavīruss cilvēkus vēl nebija šķīris…