Abas vācu grāmatas iznāca apgādā Rowolt, abas bija atdzejotāja Pētera Heina veikums, viņš Amandu atrada jūras vidū 1992. gadā, kad Baltijas valstu rakstnieki ar kuģi brauca apkārt Baltijas jūrai un Uldis Bērziņš Heinam tā saslavēja Amandas pantus, ka atdzejotājs nolēma par to pārliecināties. Savukārt kritiķe Hannelore Šlāfere, avīzē Frankfurter Allgemeine Zeitung vērtēdama Amandas otro vācisko krājumu, pārmeta viņas dzejai pārlieku apcerīgumu un grūtsirdību. "Melanholija šajā grāmatā izskan politiskā Kasandras saucienā," rakstīja vācu kritiķe. Ko par to saka dzejniece pati?
"Ikvienu dzejoli var izlasīt kā politisku, arī manējos, bet sākotnēji es to noteikti tā nebiju domājusi. Taču man nav iebildumu, ja cilvēks dzeju uztver tā. Kāda vācu žurnāliste par manu dzejoli nekā skaistāka vairs nebūs… bija pārliecināta, ka tas radies uz barikādēm. Pat nesāku viņu pārliecināt par pretējo.
Varbūt viņai bija vienkāršots priekšstats?
Kāds varēja būt priekšstats, ja latviešu literatūra nav tulkota? Par to gan esmu pārliecināta – ja mazas tautas literatūra netiek tulkota, šī tauta paliek neizprasta.
Kā pati jūties, rakstīdama mazas tautas valodā? Vai kādreiz esi vēlējusies rakstīt citā, lai tevi vairāk lasa, saprot?
Nē. Kur citur dzeju rakstošam var būt jaukāk kā Latvijā? Kur citur cilvēki tā nāk uz dzejas vakariem? Pēdējās Dzejas dienās bija pilnas zāles. Esmu bijusi dzejas sarīkojumos citās zemēs, tur tos klausās tikai dzejnieku radi, draugi un sāncenši.
Vai lasīji Dienā, ka vairāki slaveni dzejnieki, to skaitā Česlavs Milošs un Oktavio Pass, vērsušies pret dzejas likšanu internetā? Viņi uzskata, ka lasītāju skaits nav svarīgs, pilnīgi pietiek, ja izlasa viens.
Kāpēc nevajadzētu likt? Nav jālasa tikai uz ekrāna, var taču izkopēt. Domāju, ka īstā dzejas vieta ir smadzenēs.
Ko tu dari biežāk – raudi vai raksti pantus?
Joprojām rakstu maz. Nekādi grafomānijas plūdi nav uznākuši. Raudu pēdējā laikā arvien biežāk. Sāku rīkot histērijas, kas man agrāk nebija raksturīgi. Vai nu eju uz vecuma galu, vai kā…
Savā dzejas vakarā Raiņa un Aspazijas fondā tu vairāk nekā stundu skaitīji svešus dzejoļus. Kāda ir atšķirība, vai skaiti savus vai svešus?
Ļoti būtiska – skaitot savus, es tos katru reizi pārdzīvoju, it kā es tos tobrīd rakstītu. Sevišķi tādus senus, pusaizmirstus – roku laukā no atmiņas un atgriežos tajā situācijā, kad tos rakstīju. Bet atgriezties Ādamsona un Čaka situācijā es nekādi nevaru. Man vispār patīk popularizēt dzeju. Man liekas, ļoti daudziem nekad dzīvē tā nav bijis, ka tu īstajā brīdī atrodies aci pret aci ar dzejas tekstu.
Kāpēc tik daudzi jaunībā raksta un vēlāk vairs ne?
Jaunībā tas ir no emociju pārpilnības, un ar gadiem tās dziest. Citiem tas ir kaut kas karmisks – vajadzība uzrakstīt vienu vai divas varbūt pat spožas grāmatas, un vairāk vienkārši nevajag. Ļoti individuāli. Man nebūtu nekādu iebildumu, ja man vairs nekad negribētos rakstīt dzejoļus.
Vai tev gribas?
Šobrīd ne, bet pēc kāda laika, minūtes vai stundas, braucot vilcienā, var izrādīties, ka es atkal rakstu. Es to iepriekš nevaru paredzēt, tas no manis nekādi nav atkarīgs.
(..) Kādas tev pašai ir attiecības ar tavām grāmatām?
Katrā no tām, atskaitot pirmo Nāks dārzā māte, iekšā ir četri pieci dzīves gadi, no tiem nevar tik viegli atteikties. Pirms pirmās vēl bija viens manuskripts, ko sadedzināju, – ļoti romantiski izklausās. (..) Mana ceturtā grāmata noteikti ir viena no drūmākajām, kas latviešu literatūrā vispār pastāv.
(..) Kāda ir ūdeņu, peldēšanas loma tavā dzīvē?
Grūti iedomāties, ka es varētu dzīvot vietā, kurā nebūtu iespējams peldēt. Nepeldu labi, taču ļoti stabili turos uz ūdens un varu to darīt neierobežoti ilgi.
Kam esi peldējusi pāri?
Dņeprai, par kuru Gogolis teicis: "Redkaja pķica doļeķit do sereģini Dņepra." Izrādās, esmu ļoti rets putns."