Vēsture Dienā: Politikā ātri noveco

Jaunais politiskais spēks, partija Jaunais laiks, ieguvis 26 vietas parlamentā, ar gaismas zobenu uzvarot savu lielāko opozicionāru Tautas partiju (20 vietas), aizsāka vienu no interesantākajiem un pretrunīgākajiem posmiem Latvijas politikā (Latvija pievienojās NATO un Eiropas Savienībai drīz pēc Jaunā laika veidotāja un līdera Einara Repšes valdības krišanas). Saeimā ienāk jauna politiķu paaudze – toreiz rakstīja Ināra Egle, uzsvērdama, ka politiķu paaudzes nomaiņa jaunievēlētajā Saeimā ir uzskatāmāka nekā iepriekš. Jaunajā laikā parlamentārā darba pieredze bija tikai pašam Repšem. 

Jaunais laiks bija izveidojis bloku ar Ērika Jēkabsona vadīto Latvijas Pirmo partiju ar mērķi veidot jaunu politisku vidi. "Politikas portāla politika.lv galvenā redaktore Nellija Ločmele Dienai atzina, ka rodas asociācijas ar Augstākās Padomes laiku, kad arī politikā iesaistījās cilvēki, kam bijusi maza saistība ar politiku, lai gan toreiz bija cits konteksts. Taču arī tagad līdzīgi kā toreiz cilvēki nāk politikā, jo jūt, ka ir nepieciešams kaut ko mainīt kā atmodas laikā. Arī tagad esot tas ideālais uzstādījums un mērķis – godīga politika, secina politoloģe, pieļaujot, ka "šī Saeima varētu būt cilvēcīgāka", rakstīja Egle. 

Ar dažiem jauno spēku pārstāvjiem Diena tajā pašā numurā arī iepazīstināja lasītājus, katram no izvēlētajiem jaunpienācējiem jautājot: "Kas ir būtiskākā problēma, ko jūs, strādājot 8. Saeimā, gribat atrisināt?" Aktrise Ausma Kantāne (Jaunais laiks) gribēja panākt, "lai mūsu kultūrai un mākslai – gan tautas, gan profesionālajai – tiktu ierādīta pienācīga vieta, ko tā pelnījusi. Lai tiktu samaksāts par mākslinieku darbu un beigtos pašreizējā izolācija, un mēs savu kultūru varētu parādīt pasaulei". (Te tikai jāpiebilst, ka tie latviešu mākslinieki, kuru mākslu pasaule grib redzēt un dzirdēt, nav dzirdēti sūdzamies par samaksu).

Jēkabpils rajona uzņēmējs Dzintars Zaķis (Jaunais laiks) uzsvēra, ka ir Jēkabpils patriots, tādēļ savu misiju redz Jēkabpils pilsētas un reģiona sakārtošanā. "Līdz šim vēl neviens no Jēkabpils uzņēmējiem un sabiedriski aktīviem cilvēkiem nav darbojies parlamentā, un uz Jēkabpili citi Latvijas iedzīvotāji skatās ar smīnu." (Nu, Zaķis, darbodamies politikā, panāca vēl vairāk – ka ar smīnu raugās uz viņa partiju.) 

Savukārt žurnālists Nikolajs Kabanovs no interfrontiskās partijas Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā bija nolēmis Saeimā darboties etnopolitikas jomā un panākt, 
lai arī pēc 2004. gada vidējo izglītību varētu iegūt krievu valodā. "Tas šobrīd ir vissvarīgākais jautājums, bet otrs nozīmīgākais – panākt, lai nepilsoņiem būtu tiesības vēlēt pašvaldības." (Krievisko izglītību Kabanovs pagaidām ir nosargājis, bet nepilsoņu tiesību palielināšanu aizšņauca garām, šņaukdams degunu Latvijas karogā.) 

2002. gada 2. novembra SestDienā pie ārlietu ministra amatam Repšes valdībā piekritušās Sandras Kalnietes portreta Jānis Jurkāns prognozēja, ka viņa tomēr nebūs ārlietu ministre: "Vismaz ne Repšes valdībā, jo neticu, ka Repše sastādīs valdību." Te nu par Jurkānu jāsaka kā tajā anekdotē par Ļeņinu, kurš pirms nāves lika sev nogriezt vīrieša lepnumu Trocka dēļ: "Tas politprostitūta atkal nošāva greizi." 2002. gada 5. novembra Diena vēstīja, ka prezidente Vaira Vīķe-Freiberga varētu aicināt Repši veidot valdību, tā arī notika, un ārlietu ministre tajā bija kādreizējā Tautas frontes organizatoriskā vilcēja, kura 90. gadu sākumā bija šķīrusies no amata Ārlietu ministrijā pēc tam, kad bija publiski iegāzusi pa ģīmi kādam politiķim.