Vēsture Dienā: Sirdsapziņa un filma

"Andris un Juris Podnieks – abi ir miruši, šie mūsu varoņi, cilvēki ideāli. Varbūt tā ir zaimošana – jautāt Zigurdam Vidiņam, kas mainītos viņa uzskatos un rīcībā, ja viņš uzzinātu, ka Andris Slapiņš un Juris Podnieks ir "čekas maisos"…" domāja žurnāliste un tomēr pajautāja. ""Nekas nemainītos," Vidiņš mierīgi nosaka. "Andris pats atnāca un pateica – es tur biju un par tevi uzrakstīju, varbūt par daudz sarunāju, bet tagad tu zini, ka tā ir. Cilvēks, kura priekšā tiešām var tikai cepuri noņemt. Andrim bija tāda nostāja, ka viņš to dara labai lietai, un uztraucās vienīgi par to, vai nav sarunājis ko lieku. Mēs abi visu zinājām. Domāju, ka Jura "maisos" nav, viņš ir saistīts citādā veidā."

Arī pats Zigurds Vidiņš, kā daudzi talantīgi cilvēki, tika saukts uz čeku, un pēc vidusskolas beigšanas divus gadus viņu cītīgi vervēja. "Viņi vāca "smadzenes", un vienu gadu vairāki mana drauga kursabiedri no Filozofijas fakultātes aizgāja strādāt čekā." Zinot Zigurda Vidiņa personību un viņa filmas, paradoksāli liekas vārdi: "Cerēju, ka čekā ir vairāk vēstuļu un ziņojumu par mani. Ja gribu taisīt epilogu tai pirmajai filmai (Četri stāsti bez epiloga, 1988. gads, filmā runāja arī disidente Lidija Lasmane-Doroņina un Broņislava Martuževa pirmoreiz atklāja, ka asie dzejoļi ir viņas, nevis Evas Mārtužas), tad šīs vēstules varētu kļūt labs atspēriens. Un ir pat žēl, ka neesmu šais "maisos", jo tad es varētu taisīt filmu – grēksūdzi, jo filmā netaisos nevienu nosodīt, sirdsapziņa ir katra personiskā lieta, taču pašlaik vissvarīgākais ir grēksūdze. Vienam tas ir jāsāk, un – jo ātrāk, jo labāk tas būtu mums visiem. Ja Andris un Juris būtu dzīvi, viņi noteikti uzņemtu šādu sirdsapziņas filmu. Es gribu atrast cilvēku, kas man uzticētos, ceru, ka man tas izdosies.

Tagad, taisot 1988. gada dokumentālajai filmai epilogu, mans pienākums ir "iejaukt iekšā" Andri un Juri, lai vienubrīd viss netiek pagriezts tā, ka viņi kādu brīdi kļūst upurjēri. Andrim bija ļoti grūti… Pēdējā laikā vairs nepiedalos tajās plašajās sabiedriskajās Andra atcerēs, jo zinu, kā daži pret viņu agrāk izturējās. Viņam taču nebija, kur dzīvot Rīgā, viņš mētājās pa jumtistabiņām, un tikai tad, kad sāka rādīt viņa filmu par folkloru un guva panākumus arī filma, kuru viņš taisīja kopā ar angļiem, beidzot Andrim bija atspēriens un viņš varēja normāli strādāt.

Man Dievs ir stāvējis klāt. Par "čekas maisiem" nevienam nevajadzētu būt nekādām ilūzijām. Sevišķi jau tagad, kad tie, kas "ar maisiem strādā", zina, kurš tur ir un kurš ne. Nav ko pašiem sev mālēt acis, ka nezina. Ja esmu parakstījis, tad tur esmu. Ko esmu rakstījis par citiem, tā arī ir mana paša ziņa. Jā, nav tur pašu ziņojumu, bet ir datoros šo ziņojumu sējumu skaits. Vienam ir nelaimīgā viena lapiņa, bet citam ir sējumi… Pār tiem, kas "maisos", tagad gāžas atmaksa, kaut arī liela daļa šo cilvēku paši ir upuri. Toties rezidenti un pārējie, kas cilvēkus vervēja, šantažēja, berzē rokas, noraudzīdamies, kā mēs tagad viens ar otru izrēķināmies. Un vēl kas – neieredzēja jau tos aktīvos stukačus arī paši čekisti, jo tur nestrādāja muļķi, lenca gadiem nevis kaut kādus, bet labākos studentus. Ja par Latviju runā, tad uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos, kas, liekot roku uz sirds, drīkst teikt – es šai varai neesmu kalpojis."

To pateicis, Zigurds Vidiņš atklāja, ka barikāžu janvārī uzrakstījis bērniem vēstuli, jo bijusi priekšnojauta, ka viņam trāpīs lode. "Un, kad Bastejkalnā viss notika un es paliku neskarts, pēc tam nostaigāju tām vietām garām un domāju – kurā brīdī tā lode tika pagriezta un man netrāpīja, jo mēs bijām ar Gvido Zvaigzni divu metru attālumā. Juris Podnieks vairākās intervijās pateica, ka faktiski ir nošauts tai janvārī… Juris bija kapitālā krīzē un teica – esmu saplosīts gabalos un nevaru savākties kopā. Man bija jāpaliek dzīvam, lai vismaz šo filmu pabeigtu."